Vēsture atkārtojas?

Šodien Saeimā skatījām grozījumus likumā „Par Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu”, ko bija iesnieguši Visu Latvijai/TB/LNNK pārstāvji.

Mans kolēģis Kārlis Šadurskis deva ļoti labu paskaidrojumu, kāpēc šie grozījumi nav atbalstāmi, norādot, ka nešaubīgi vairums latviešu leģionāru savā sirdī cīnījās par brīvu Latviju, tomēr leģionāri bija Lielvācijas armijas daļa un regulārā armija nevar tikt definēta kā pretošanās kustība. Un es viņa teiktajam pilnībā piekrītu, tāpēc balsoju pret. Starp citu, Rietumos smagi ievainotie leģionāri saņēma pensijas un veselības aprūpi no Vācijas valdības, jo bija karojuši vācu armijā. Pēc 1991. gada tādas pašas kompensācijas tika piemērotas leģionāriem, kas dzīvoja Latvijā.

Esmu ilgāku laiku domājis par to, ka mūsu atjaunotā valsts vēl nav pieņēmusi spriedumu par valsts neaizstāvēšanu 1939. gadā vai 1940. gadā Tāpat Saeima nav pateikusi savu viedokli par 15.maija apvērsumu. Ja no valstiskā viedokļa to ignorējam, vai vēsture nevar atkārtoties?

Jau senie grieķi zināja teikt, ka, vēsturei atkārtojoties, mainās tikai forma. Tas ir arī jautājums, kas tieši attiecas uz mums –

deputātiem un ministriem, jo esam devuši zvērestu valsti aizstāvēt. Ir divi precedenti, kuros, laužot zvērestu vai svinīgo solījumu, netika piemērotas nekādas juridiskas sekas. Ja valstij nav konkrēta viedokļa par šiem diviem notikumiem, vai tas arī kaut kad nākotnē neattaisnos līdzīgu rīcību?