Karš ar oligarhiem (ārkārtas Saeimas vēlēšanas)
Latvijas vēsturē pirmo reizi Prezidents atlaiž Saeimu – un, ja vien tauta pateiks referendumā, ka tam piekrīt, mums nāksies vēlēt jaunu – 11. Saeimu jau šī gada septembrī. Es kā jaunievēlētais 10. Saeimas deputāts būšu strādājis tikai 11 mēnešus.
Vai nav zīmīgi, ka iemesls, kā to savā runā teica Prezidents sestdienas vakarā, ir oligarhu “demokrātijas privatizācija”? Karš oligarhiem ir pieteikts – bet kurā pusē nostāsies sabiedrības vairākums? Te nepieciešama maza atkāpe Latvijas jaunāko laika vēsturē, lai skaidrotu īpatnējo situāciju valstī, kura novedusi pie Prezidenta radikālās rīcības.
Kopš PSRS sabrukuma sākās “primitīvais kapitāla uzkrāšanas” laikmets, kurā tad “dzima” mūsu oligarhi. Katrā bijušā komunistiskā valstī tas izpaudies savādāk, bet pamatā problēma radusies no biznesa ciešas saaugšanas ar politiku. Krievija ir vispilgtākais piemērs.
Latvija šim nelaimīgajam piemēram ir tikusi pāri, lielā mērā pateicoties dalībai ES un NATO, bet mums ir tā īpatnība, ka vēl ir palikusi stipra oligarhu ietekme. Kāpēc? To viegli redzēt, ja salīdzinām mūsu ziemeļu kaimiņu Igauniju ar Latviju. Pirmkārt, Igaunija nebija “trubas”. Tur nācās strādāt, lai piepelnītu naudu. Nav dzirdēts, ka tur būtu saradušās tādas sarežģītas ofšoru firmu shēmas, kā mums te Latvijā.
Otrkārt, mēs jaunu Saeimu ievēlējām tikai 1993.gadā. Pa to laiku privatizācija tika nodota ministrijām, nevis Privatizācijas aģentūrai, kā to darīja Igaunijā tūlīt pēc valsts atjaunošanas. Rezultātā Igaunija saradās “500 oligarhi”, kurus viegli bija atšķaidīt masās, Riikikogu pieņemot tādus likumus kā nulles deklarāciju jau 90-ajos gados – ko mēs vēl līdz šim brīdim neesam varējuši izdarīt. Šī Saeima to atkal sāka cilāt, bet vajadzēja redzēt, kādu uztraukumu tas izraisīja zināmās deputātu aprindās! Tika prognozēts, ka tālāk par pirmo lasījumu netiksim – tas bija pārāk liels drauds iedibinātajai koruptīvajai sistēmai Latvijā kopumā. Ceļu stāvoklis vien par to liecina.
Sīkāk nestāstīšu par Pasaules Bankas ziņojumam par valsts nozagšanu 90-o gadu beigās un smagajām cīņām par un ap KNABu, kuras sākās jau Andra Bērziņa laikā, kad NATO pierprasīja KNAB dibināšanu (kā varēja NATO aizstāvēt valsti, kura iekšēji nozagta?). Atgādināšu, ka informāciju, kā Kalvīša laikā tika demontēta tiesu vara Latvijā, var atrast analīzē, kas balstīta uz Wikileaks informāciju
par ASV vēstniecības Latvijā depešām Vašingtonai un kuru nesen publicēja portāls Tvnet.
Pievērsīšu toties uzmanību tam, ka jaunā Saeima neko nemainīs, ja tajā spēku samērs nenoslieksies par labu oligarhu ietekmes sagraušanai, ko nevar panākt ar saukļiem, bet tikai ar konkrētiem likumiem. Piemēram, 9. Saeimas juridiskās komisijas vadītājas Vinetas Muižnieces (TP) “nozūmēto” likumprojektu par kriminālatbildību fiziskām personām par smagiem politisko organizāciju finansēšanas noteikumu pārkāpumiem, kuru atdzīnināja un nesen centās pieņemt 10. Saeima, bet nepanāca savu, jo vairākums to noraidīja (SC, ZZS un PLL visi atturējās – izņemot vienu ZZS deputātu, kurš nobalsoja pret).
Vajag arī, piemēram, panākt Saeimas vairākumu balsojumā par nulles deklarācijas pieņemšanu, kuru kā nevar, tā arī nevar pieņemt jau vairākas Saeimas.
Tāpat nepieciešams atcelt deputātu imunitāti kriminālizmeklēšanas gadījumos – dēļ kā būtībā krīt 10. Saeima. Varbūt šī Saeima to vēl var panākt, ja jau ZZS tagad saka, ka būtu piekrituši deputātu Šlesera mājas kratīšanai, ja tikai būtu zinājuši…? Izšķirošais šajā balsojumā bija SC, kas pievienojās ZZS un PLL pozīcijām. Tikai trešā daļa Saeimas deputātu balsoja par (Vienotība un Visu Latvijai).
Un atcerēsimies, ka mēs vēlamies politiskās partijas brīvas no sponsoru (oligarhu) naudas ietekmes, – tad vajadzēs sponsorēt tās ar nodokļu maksātāju naudu, kā tas tiek praktizēts citviet ES. Igaunijā politiskās partijas saņem 6 miljonus eiro katru gadu – vai tur kādam oligarham vispar ir izredzes pateikt Riikikogu partijām, kā balsot?
Vai panāksim tautas atbalstu šiem likumiem? Es baidos par vienu lietu: ja mums ir tik daudz cilvēku, kas domā, ka vajag atbalstīt tos oligarhus, kas zog, jo viņi kaut ko tomēr “atmet” tautai – Prezidenta radikālā rīcība var arī nenest augļus, ja šo cilvēku kategorija kļūs par vairākumu. Tad būs tāds pats vai pat sliktāks samērs jaunajā Saeimā, kā šajā, par kuras atlaišanu būs referendums. Tad gan būs beigas, jo kāpēc investēt naudu Latvijā, ja tepat blakus ir daudz sakārtotāka Igaunija, kurai piedevām ir eiro. Tikko būsim dziļāko krīzi Latvijas vēsturē pārvarējuši, atkal tiksim atsviesti jaunā – politiskā krīzē.
