GAZPROM problēma

Aizvadītās nedēļas notikumus varētu apzīmēt kā sensacionālus Latvijas drošības un enerģijas politikā. Vispirms Vācijas kanclere Angela Merkele ierodas Baltijas valstīs un pasaka, ka nav labi, ka visām trijām valstīm ir tikai viens gāzes piegādātājs. Tad Eiropas Komisijas enerģijas komisārs Ginters Etingers, Andra Piebalga pēctecis, paziņo to pašu, un atklāj, ka mēs maksājām stipri vairāk par Krievijas gāzi nekā Vācija. Atziņas, kas tika izpaustas intensīvās debates nakts sesijā 5. Rīgas drošības konferencē, varētu mums dot atbildes uz Merkeles un Etingera izteicieniem.

Atklājās, ka “Gazprom” ir nostādīts viena nepatīkama fakta priekšā – pasaules gāzes biržā (spot market) gāze ir divreiz lētāka par “Gazprom” uzstādīto cenu. Kas ir noticis?

Izrādās, Amerikas Savienotajām Valstīm vairs nevajag importēt gāzi – tās ir kļuvušas tikpat kā pašpietiekamas! Turklāt gāzes cena no nepilniem 100 USD par vienu vienību nokritusies līdz 6 USD! Tas tāpēc, ka ASV tagad sākusi rūpnieciski ražot gāzi no slānekļa.

Tai pašā laikā Krievija zaudējusi cīņu par gāzi Vidusāzijā. Ķīna iepērk gāzi pa tiešo no Tadžikistānas un Kazahstānas. Tā gaidīja un gaidīja, kad Krievija būvēs solīto gāzes vadu no Sibīrijas uz Ķīnu, – un tad atmeta ar roku. Vēl nesenā pagātnē dzirdējām no Krievijas pārstāvjiem draudus – ja Eiropai nevajag Krievijas gāzi, tad Krievija pārdos to Ķīnai! Tagad klusums.

Visas skaļās runas par lielām gāzes ieguvēm no slavētā Štokmana gāzes lauka ziemeļos no Norvēģijas arī apklusušas. Urbt 300 metrus jūrā, kur apkārt peld lieli ledus gabali, izrādās riskanti un dārgi. Tāpat apgūt jaunus laukus sasalušajā Sibīrijā arī nav lēts projekts. Atliek tikai cerēt maksimāli izsūkt no jau pieejamiem laukiem, bet tas prasīs ieviest pavisam jaunu darba modeli “Gazprom”, citādi tas vienkārši neizturēs konkurenci. Vai Krievija to spēs? Šis jautājums konferencē palika neatbildēts, taču Krievijas pārstāvis, kurš pārstāv liberālo spārnu, pauda viedokli, ka visi šie notikumi nāk tikai par labu Krievijai, jo tādejādi Krievija būs spiesta beidzot modernizēties un kļūt konkurētspējīga.

Viena lieta ir ticēt Krievijai, ka tai ir reāla vara enerģijas politikā, – bet  pavisam cita lieta ir saprast, ka šī ticība neatbilst realitātei. Merkeles un Etingera izteicieni liecina, ka viņi labi zina paredzamās izmaiņas pasaules enerģijas politikā – un arī sekojošo: lai gan ir jāveido labas attiecības ar Krieviju, tad nebūt nenozīmē, ka Krievija var diktēt tikai sev labvēlīgus noteikumus un cenas. Abu vāciešu izteicieni apliecina, ka Baltijas valstis tiek vērtētas kā pilnvērtīgas valstis ES un netiks apietas, kā tas notika kanclera Šrēdera valdīšanas laikā.

Tā ir laba ziņa mums. Īpaši, ja Igaunijai nākas maksāt 24% vairāk par Krievijas gāzi nekā vāciešiem, bet Lietuvai pat 36% vairāk. Tāds viedoklis izskanēja 5. Rīgas drošības konferencē, bet neviens lāgā nezināja pateikt, cik daudz vairāk maksā Latvija. Vien to, ka Latvija maksā visvairāk! Tad arī nav jābrīnās, ka nevaram piemērot akcijas nodokli gāzei, lai konsolidētu 2010. gada budžetu. Kas atbildīgs par šādu politiku? Vai nav laiks jautāt arī to, kas ir “Itera”, kurai nepieder nekāda gāze, kādu lomu tā spēlē Latvijas enerģētikas politikā, un Latvijas-Krievijas attiecībās?