Prezidenta kandidāts un “atkrievošana”
Nesenā žurnāla “Ir” intervijā prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns atzīst, ka viņam nepatīk termins “atkrievošana”. Viņš atsaucas uz savu kādu senci, kas bijis lietuvietis, un liek nojaust, ka mēs beigās arī to pašu darīsim ar savām vēsturiskajām minoritātēm.
Man arī ir senči, kas bijuši igauņi un baltvāci, bet mani galīgi neuztrauc “atkrievošanas” termins. Vai mūsu atpalikšanai no Igaunijas un Lietuvas nav sakara ar to, ka mūsu nacionālā domāšāna bija “sačakarēta” par spīti neatkarības atjaunošanai? Vai bija kāds Latvijas polis, lietuvietis, igaunis, ukrainis, armēnis, gruzīns, azerbaidžānis, kas pieprasīja, ka ar viņu veikalā jārunā viņa valodā, ka viņam nav jāzina latviešu valoda, ka iestādēm telefonsakaros pie izvēles jābūt numurētam taustiņam, kas ļaus viņam izvairīties runāt latviski?
Vai tāpēc, ka krievi bija tik daudz, mēs devām viņiem priekšroku, kas citām minoritātēm nebija? Bet kāpēc bija tik daudz? Nonāca pie tā, ka iemācījāmies ar krieviem runāt krieviski, nevis latviski, tātad de facto sarunu valoda nebija valsts valoda, bet minoritāšu valoda. Un bērni no mums arī mācījās tā darīt. Nav brīnums, ka tapa spārnotais teiciens par “krievvalodīgajiem”, kam Latvijā nemaz nav jāzina latviešu valoda!
Prezidents Zatlers atlaida 10. Saeimu ne tikai tāpēc, ka tā saucamie “trīs A” guva vairākumu balsojumā neizdot Aināru Šleseru, bet arī tāpēc, ka šo cilvēku pārstāvētajiem politiskajiem grupējumiem vispār bija vairākums. Ja Igaunija un Lietuva pieņēma “nulles deklarāciju” jau 1990-o gadu sākumā, mēs pat 10. Saeimā nespējām to panākt! Neaizmirsīsim, ka pret “nulles deklarāciju” balsoja arī partija “Saskaņa”.
Tikai 11. Saeimā beidzot to varējām pieņemt, bet valsts nozagšanas saknes bija dziļi jo dziļi iesakņojušās. 25% pelēkā ekonomika, bankās naudas atmazgāšana! Vai te nav saistības ar to, ka zaudējām arī balsojumā par latviešu valodas prioritāti sabiedriskajā dzīvē? Daudzi aizbrauca, īpaši jaunieši, kuriem tas nebija pieņemami.
Vajadzēja nepārspējamo ukraiņu varonību, lai mūs izsistu no krieviskās komforta zonas. Un vajadzēja draudu izslēgt Latviju no starptautiskās naudas aprites, ja neveiksim finanšu kapitālu remontu.
Un tagad – beidzot! – arī nojaucām “okupekļus”. Vairs pār Saeimu nekrīt “Pārdaugavas staba” ēna. Arī ne pār Rīgas Domi. Sākam arī pastāvēt uz latviešu valodu valsts iestādēs un sadzīvē.
Labā ziņa ir arī tā, ka aptaujas rāda – puse krievu minoritātes pie mums tagad atbalsta Ukrainu.
Tā, Pīlēna kungs, ir “atkrievošana”. Ceru, ka piekritīsiet man.
