Pie Latvijas un Baltkrievijas robežas
Pagājušajā nedēļā divu Saeimas komisiju – Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas un Ārlietu komisijas deputāti divu dienu ietvaros apmeklēja Latvijas-Baltkrievijas robežu, lai iepazītos ar robežjoslas infrastruktūras izbūvi un aktuālo drošības situāciju pie tās.
Varu droši teikt, ka esmu lepns par mūsu robežsardzi, par tās kvalitatīvo darbu, tostarp sadarbību ar bruņotajiem spēkiem. Patīkami pārsteidza redzētais – viens ir sēdēt Rīgā un prātuļot par to, bet pavisam kas cits redzēt šo darbu klātienē.
Varējām novērtēt robežsardzes tehnisko aprīkojumu, ikdienas darbā izmantotas svaigākās elektroniskās ierīces – sakaru, novērošanas u.c. Apskatījām arī robežsargu kazarmas Daugavpilī, kas tikušas celtas vēl impērijas laikā kopā ar Daugavpils cietoksni, tagad skaisti renovētas.
Sastapām arī pārstāvjus no Daugavpils Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, apmeklējot uz robežas aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru. Runājot par bēgļu jautājumu, galvenā problēma jau ir tā, ka viņu galamērķis nemaz nav Latvija, bet gan tālāk Vācija, tāpēc uz robežas tos piespiest griezties atpakaļ nav vienmēr vienkārši. Savukārt tos, kas uz Vāciju jau pamanījušies tikt, ir juridiski grūti atsūtīt atpakaļ, tāpēc “taciņa” ir, tā sacīt, iestaigāta.
Labā ziņa ir tā, ka Eiropas Savienībai tomēr izdevies panākt, ka bēgļu plūsma tagad ir apstājusies no Irākas, arī no Libānas, Turcijas. ES saprot arī mūsu viedokli šajā jautājumā, ka tas ir viens no hibrīdkara elementiem – būtībā drausmīga cilvēku tirdzniecība, un šo metodi pirmo reizi pasaules vēsturē kāda valsts pielieto gluži atklāti, sadarbojas ar organizēto noziedzību. Šajā ziņā, manuprāt, ir jāpārskata pilnīgi visa ES bēgļu politika, jo tās veidošanas brīdī šāds scenārijs varēja šķist tikai un vienīgi neticams.
