Trīs motocikli

Jaunībā man bija divi moči. Kad 1960. gadā emigrējām no Austrālijas uz Ameriku, tādā pilsētā, kurā apmetāmies – Losandželosā, – bez personīga transporta līdzekļa neiztikt. Runāja, ka lielās autofirmas nobloķējušas apakšējo un augšzemes dzelzceļu pārvietošanās izbūvi un “enģeļu karalienes pilsēta” ar neskaitāmām piepilsētām izpletusies no apvāršana līdz apvārsnim. Kopā tās saturēja garas šosejas ar divām, trim vai pat četrām joslām katrā virzienā, ko sauca par “freeways”.

(atmiņu stāsts – pierakstīts Rīgā, 2020. gada 31. decembrī)

Agrāk Losangželosa bijusi mazs indiāņu un meksikāņu ciemats, bet pēc Meksikas un Amerikas kara 1848. gadā, ASV to nopirka ar visu Dienvidkaliforniju.

Liekas, ka pilsētas tēvi ierosmi būvēt šādus “brīvceļus” guva no Hitlera „autobahn”, jo vecākās ātrgaitas šosejas bija samontētas kopā no lielām betona plāksnēm. Katru reizi, kad automobīlis pārbrauca betona plākšnu savienojuma līnijas, bija dzirdams troksnis, it kā apakšā zem grīdas kāds atrāvis lielu rāvējslēdzi.

Tiklīdz sasniedzu 18 gadus un kabatā bija tiesības vadīt spēkratus, nopirku lietotu Austrijas ražojuma Puch divtaktu motociklu. Kara laikā tas kalpoja Vermacht vajadzībām, bet mans bija jaunāks modelis, kuru sāka ražot no 1956. gada. Tas bija lēts un ekonomisks. Kad pielēja bāku ar benzīnu, bija jāpielej mazliet eļlas. Retu reizi uzdrošinājos pabraukt pa ātrgaitas šosejām, jo uz tām automašīnas drāzās kā negudras.

Lāgā neatceros,  kāpēc nomainīju uzicamo Pučiņu pret Lielbritānijā ražoto zilpelēko Triumph, bet ar šo “nezvēru” varēju jebkur braukt ar paceltu galvu. Skaitījās ātrākais mocis pasaulē.

Ar Triumfu man bija trīs interesanti piedzīvojumi.

Pirmo reizi – kad aizbraucu lielu ceļa gabalu pa lieliem kalniem uz Big Bear Lake, kur mūsu latviešu jaunatnes kopa bija sarīkojusi pikniku un peldēšanos pie lielā Lāča ezera krasta. Pašās kalnu augstākās virsotnēs vēl nebija izkusis sniegs, bet pie ezera bija pat karsts.  Uzlūdzu tautumeitu pavizināties, un viņa, bez aplinkiem,  uzlēca man aizmugurē uz sēdekļa – aiziet!

Taču tālu netikām – meža taka bija grumbuļaina. Kaut es centos braukt lēni, viņa kliedza pilnā balsī, lai laiž atpakaļ uz zemes. Nācās uzmanīgi braukt atpakaļ, pēc tam mērot tālo un vienmuļo ceļu atpakaļ mājās. Braucu trīs stundas.

Otro reizi man sanāca vēl sliktāk.

Bijām ar draugu sadomājuši braukt augšā pa kalniem sasniegt kādu interesantu vietu. Šoreiz pa citu kalnu grēdu, stipri stāvāku. Ceļš izrādījas arī šaurāks un līkločaināks, ar visai straujiem pagriezieniem. Draugs brauca pa priekšu, es nopakaļ, un pamanīju, ka netieku viņam līdzi. Tāpēc pagriezu droseli, lai brauktu ātrāk.Tas nelīdzēja, bet pie īpaši asa pagrieziena mocis paslīdēja, un acumirklī biju pāri ceļa malai.

Tomēr nenokritu. Mocis kaut kā bija sapinies kādā sīkstā krūmā ar spēcīgu zaru un sakņu tīklu. Labi, ka nebiju palaidis rokas no stūres. Drīz ar kreiso vai labo kāju – neatceros, kuru – atradu ieža maliņu, kas bija izspiedies no akmenaiņā stāva, un varēju uzelpot.

Tālu apakšā redzēju milzīgo metropoli – tā izpletās starp kalnu grēdu un Kluso okeānu uz ziemeļiem un dienvidiem, cik vien tālu acis varēja redzēt. Pārliecinājos, ka pasaule tiešām apaļa, jo pie abiem apvāršņiem tik tikko varēja manīt tādu kā liekumu uz leju!

Toties īsti nebiju pārliecināts, vai un kā tikšu atpakaļ uz ceļa. Kāpt uz augšu jau nevarēju. Bet tad dzirdēju, ka kāds piebremzē tur augšā, un drīz redzēju drauga seju raugāmies uz manu pāri ceļa malai. Nezinu, kuram no mums bija vislielākais izbīlis, bet viņš mani uzvilka augšā, un tad mēs abi kopā uzvilkām motociklu. Redzēdams, ka vairs nesekoju, viņš bija braucis atpakaļ mani meklēt. Pamanījis motocikla sliedi smiltīs nost no asfaltētā ceļa kraujas malas virzienā, saprata, kas noticis.

Izrādījās, ka Triumfs braucamā kartībā. Tikai saskrambāts, šur tur ieliekts. Ierosināju, ka es braukšu atpakaļ, citādi draugs galamērķi sasniegs pārāk vēlu un līdz tumsai netiks atpakaļ. Viņš piekrita, un es gana rāmi norullēju lejup.

Trešo reizi bija pavisam slikti.

Braucu skaistā dienā pa apdzīvotu vietu, kur savrupmājas sarindojas ielas abās pusēs. Ātrums – pēc Latvijas metodikas – 50 km/stundā. Mati plīvoja siltā vējā.  Te pēkšņi man izbrauc priekšā no sānielas Volksvāgena vabole! Paspēju tikai iekliegties, pirms atsitos pret automašīnas sānu un pārlidoju tai pāri.

Kad pamodos uz cietā asfalta, redzēju, ka cilvēki bija sapulcējušies pie vaboles un moča. Viņi brīnījās, kad piecēlos kājās un, kaut drebošām kājām un stiprām sāpēm pavēderē, nācu viņiem pretīm. Bet, kad pataustīju galvu, roku tūlīt atrāvu – puns šķita tik liels kā zoss ola.

Mocis bija čokurā, bet vaboles šofers stulbi blenza visapkārt. Kad policija atbrauca, izrādījās, ka viņš ir piedzēries jūrnieks, kam pie luksofora sarkanā krāsa rādījās kā zaļā.

Laipnie kruķi man aizveda mājās (nebija jau tālu) un ieteica „nofotogrāfēt” galvu. Kad otrā dienā ārsti pētīja manu rentgenu, viņi brīnījās, ka galvaskausā nebija pat mazākās plaisas. Bet tēvs no jūrnieka apdrošināšanas firmas pārstāvja – tas bija atskrējis pie mums mājās – „izspieda” teju tūkstoti dolāru. Ar to nopirku sev 1954. gada Chevrolet – ševīti par 400 zaļajiem.  Solīda mašīna, ar kuru, atšķirībā no šodienas,  varēja nobraukt miljons kilometru, pirms vajadzēja remontēt. Ar to beidzās motociklu laiks manā dzīvē.

Bet ne gluži. Manos sapņos dzīvo trešais motocikls, Amerikā ražotais karaliskais Harley Davidson. Ar to brauca Kalifornijas „Highway Patrol” policisti, un ne tikai uz pavalsts lielceļiem, arī pa pilsētām. Krustojumos aiz luksoforiem viņi sēdēja šikās haki uniformās, ar ieslēgtiem motoriem neitrālajā.  Ejot vai braucot garām, varēja dzirdēt motocikla skaņas zīmolu – „potato”.

Atdariniet paši! Pamēģiniet! Nesteidzīgi atkārtojiet anglisko „kartupeli” – poteito – poteito – poteito – tad jūs, nākamreiz ejot garām kādam Hārlijam – visticamāk Vecrīgā – varēsiet pārliecināties, ka tieši tā tas arī skan!

Ak, kāpēc es tādu nenopirku un neatstāju pie brāļa darbnīcas garāžā Losandželosā, apvilktu ar drānu, kad atgriezos Eiropā? Padomā, mans HD būtu šodien manā garāža Rīgā! Bet kļūdas var labot, ja atmiņu atspolē atpakaļ uz 60-ajiem gadiem, un tad arī nekas neliedz tādu, kaut lietotu, nopirkt!

Tāpēc ikreiz, kad es redzu un dzirdu šos cēlos, hromētos, spīdīgos, varenos metāla kumeļus, man iesilst sirds un gandrīz vai gribas pacelt cepuri to šoferu priekšā!

(ar Harley Davidson īpašnieku kluba Rīgas nodaļas vadītāju – neiroķirurgu Egilu Valeini, 20.12.2019)