Berlīnes mūra krišana un tās nozīme Eiropas jauno laiku vēsturē

Šogad aprit 20. gadadiena kopš Berlīnes mūra krišanas. Šis ir viens no nozīmīgākajiem jauno laiku vēstures notikumiem, kas veicināja gan PSRS sabrukšanu, gan mūsu valsts neatkarības atgūšanu. Par godu šim notikumam visu 2009. gadu ne tikai Vācijā, bet arī viscaur Eiropā, tostarp Latvijā, noritēs notikuma piemiņai veltīti pasākumi. Vienā no tiem šā gada 28. aprīlī „Eiropas mājā” Rīgā piedalījos arī es un lasīju lekciju par Berlīnes mūra krišanu ES informācijas punktu un Europe Direct informācijas centru pārstāvjiem no visas Latvijas. Piedāvāju iepazīties ar tās saīsināto versiju lejins.lv apmeklētājiem.

Berlīnes mūra krišana

Berlīnes mūris, celts 1961. gadā, „krita” 1989. gada 9. novembrī. Liels Austrumvācijas (VDR) iedzīvotāju pūlis tajā dienā vienkārši pārrāpās tam pāri, un ar to, faktiski, de facto izbeidzas Vācijas sadalījums divās valstīs. Mūra krišana radīja politisku zemestrīci Eiropā un starptautiskās drošības sistēmā. Sekas bija tūlīt jūtamas visā padomju blokā, arī okupētajās Baltijas valstīs, kur atbrīvošanās kustība uzņēma arvien lielākus apgriezienus. Berlīnes mūra krišana pēc būtības pieteica galu pašai PSRS, par ko neviens tajā brīdī pat nespēja iedomāties.

Vācijas atkalapvienošanās nebija pašsaprotama. Tai pretojās Lielbritānija, Francija un M. Gorbačova vadītā PSRS. Pat Rietumvācija – Vācijas Federālā Republika (VFR) ar galvaspilsētu Bonnā, nesteidzās pasludināt apvienošanos. Helmūts Kols Bundestāgā uz mūra krišanu reaģēja ar runu, kurā pauda domu par abu Vāciju konfederāciju, kas ar laiku varētu novest pie pilnvērtīgas federācijas. Taču notikumu gaita drīz vien apsteidza šādu uzmanīgu pieeju. Bagātā un demokrātiskā VFR nolēma sev pievienot nedemokrātisko, nabadzīgo un ilgi nošķirto savas tautas austrumu daļu. Šodien Vācija svin 3. oktobri kā savus valsts svētkus, jo atkalapvienošanās formāli notika 1990. gadā tieši šajā dienā.

ASV atbalstīja Vāciju, bet toreizējam prezidentam Dž. Bušam (vecākajam) ar savu ārlietu ministru Džeimsu Beikeru nācās piekopt smalkjūtīgu diplomātisko spēli ar Londonu, Parīzi un Maskavu, lai izlīdzinātu ceļu uz Vācijas atkalapvienošanos. Vislielākās pūles ASV nācās pielikt sarunās ar M. Gorbačovu un viņa ārlietu ministru gruzīnu Eduardu Ševardnadzi. Dēļ tā, ka E. Ševardnadze beidzot „panāca pretim” Vācijas apvienošanās jautājumā, Vācijā viņu vēl joprojām piemin ar simpātijām. PSRS piekrišana bija iespējama tikai tāpēc, ka M. Gorbačovs zināja, ka sēž uz „pulvera mucas”, un viņam bija ļoti vajadzīgs Rietumu politiskais un ekonomiskais atbalsts viņa centienos reformēt PSRS.

Līdztekus ar Vācijas apvienošanās grūto politisko procesu, nācās arī risināt jautājumu par Vācijas statusu NATO. Sākotnēji ASV bija nobažījušies, ka Vācija apvienojoties sāks iet savu ceļu, proti, pasludinās neitralitāti, bet šīs bažas ātri izgaisa. Vācija palika uzticīga vienotas Eiropas koncepcijai. Taču Maskava apvienošanas sarunās ar ASV, VFR, Lielbritāniju un Franciju neatkāpās no savas prasības, saskaņā ar kuru VDR daļa nekad nedrīkst iekļauties NATO struktūrās. Kad PSRS armija pameta Vācijas austrumdaļu 1994. gada augustā (tajā pašā laikā, kad to darīja arī Baltijas valstīs), Vācija kā neatkarīga valsts savā, tātad arī NATO, aizsardzības sistēmā iekļāva arī tās atgūto austrumu daļu.

Visu XX gadsimta deviņdesmito gadu garumā Maskava pārmeta ASV un tās sabiedrotajiem, ka tā tika „piekrāpta” jautājumā par Vācijas austrumu daļas iekļaušanu NATO.
ASV un sabiedrotie šo pārmetumu noraida joprojām. Bet ja ASV būtu piekāpusies M. Gorbačova prasībai, un viena Vācijas daļa nebūtu iekļauta NATO, tad pati Vācija nevarētu palikt kā neatkarīga, pilntiesīga NATO dalībvalsts, un tālākā NATO paplašināšanās būtu grūti iedomājama.

Kaut mūris šodien tikpat kā nav vairs saredzams, ilgā vācu tautas nošķirtība ir atstājusi tajā dziļas rētas. Vāciešus no austrumu daļas sauc par ossies, bet tos no rietumiem par wessies. Kaut rietumu daļa ieguldījusi milzu naudas summas austrumu daļā, izbūvējot ceļus, atjaunojot pilsētas (spilgtākie piemēri – Berlīnes austrumu daļa un Drēzdene), remontējot un siltinot mājokļus, ossies pēc sākotnējās atbrīvošanās sajūsmas jūtas neapmierināti.

Ir mānāma nostalģija pēc „vecajiem, labiem laikiem” un bijusī VDR komunistiskā partija ir atdzimusi jaunā veidolā, kas tagad saucas Die Linke (Kreisie) un gūst piekrišanu vietējo pašvaldību vēlēšanās. Tā ir piesaistījusi sev daļu no rietumpuses kreisajiem radikāļiem un tāpēc var gūt panākumus nacionāla līmeņa vēlēšanās.

Tas ir pašlaik liels un joprojām pieaugošs izaicinājums ES un NATO lojālajai Vācijas sociāldemokrātiskajai partijai, kas tradicionāli guva kreiso balsis un aizstāvēja demokrātiju. Tanī pašā laikā Vācijas austrumdaļā pieaug arī nacionālsociālisma ideju popularitāte, īpaši jaunatnē, kas daļēji izskaidrojams ar lielo bezdarbu austrumdaļas pilsētās. Tāpēc, domājot par Berlīnes mūra krišanas nozīmi un Eiropas nākotni mainīgajā starptautiskajā vidē, mūsdienās lielu uzmanību jāveltī Vācijas iekšpolitiskajiem procesiem un šīs valsts spējai pārvarēt pašreizējo krīzi tautsaimniecībā.