Saeimas ārpolitikas debates – komentārs
Ceturtdien Saeimā norisinājās kārtējās ikgadējās ārpolitikas debates, kurās pulcējās Saeimas deputāti, premjerministrs un saistīto nozaru ministri, kā arī Latvijas un ārvalstu diplomāti, nu jau desmito reizi. Divas dienas iepriekš tām augsni sagatavoja Latvijas Ārpolitikas institūts (LĀI), sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministriju, Latvijas Republikas Saeimu un Frīdriha-Eberta fondu laižot klajā ikgadējo Latvijas ārējās un drošības politikas Gadagrāmatu 2020. Arī šīs grāmatas atklāšanā konferenču zālē “Altum” ar runām uzstājās ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un Saeimas deputāts, ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols.
Uzsākot savu ikgadējo ziņojumu ārpolitikas debatēs Saeimā, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs citēja dzejnieka Jāņa Poruka vārdus, kas viņaprāt trāpīgi izteic pašreizējo starptautisko situāciju: “Un visa plašā pasaule ir liela, smaga asara.” Šo ministrs attiecināja gan uz spriedzi Tuvajos Austrumos, tostarp samilzušajām pretrunām Irānas kontekstā, gan Krievijas agresīvās politikas turpinājumu Ukrainā, gan citu valstu problēmām, tāpat neapejot arī radikālās klimata pārmaiņas – kūstošos ledājus Arktikā, milzīgos ugunsgrēkus Austrālijā, Āfrikā un Amazones džungļos u.c.
Tomēr vienlaikus jāatzīmē, ka mūsu pašu – Latvijas situācija ir laba. Esam nonākuši tādā situācijā, ka procesu apskatnieki medijos ir spiesti sūkstīties – ministri un deputāti nevarot pateikt nekā jauna, neesot radikālu ierosinājumu, tikai garlaicīgas runas. Bet tā taču patiesībā ir laba zīme! Ak, kaut “tik garlaicīgas” runas mēs būtu varējuši teikt pagājušā gadsimta 30-o beigās…
Kā premjers teica, rietumu drošības sistēmā esam jau labu laiku. Un tiešām, Latvija nekad nav jutusies tik droša. Protams, varēja jau sist dūri galdā un paziņot, ka mēs uzreiz stāsimies ārā, ja nākamajā ES daudzgadu budžetā netiks ievērotas visas Latvijas prasības, vai vēl kaut ko tikpat radikālu. Bet tādiem “darboņiem”, kas tā mēdz rīkoties, es iesaku vispirms pamēģināt pašiem nonākt līdz valdībai un vispār saprast, ko tas nozīmē – būt ārlietu ministram.
Bīstos, ka arī mūsu rietumu kaimiņvalstīs ir līdzīga situācija, tostarp Skandināvijā. Tikpat garlaicīgi.
Protams, krietns izņēmums ir Anglija. Boriss Džonsons ar pavisam nelielu balsu pārsvaru izrāvis savu valsti no lielākā miera un drošības projekta kopš 1930-ajiem gadiem. Taču visu, ko varēja pateikt par Brexit, savās runās Saeimā jau pateica gan premjers, gan ārlietu ministrs. Tāpat var pieminēt Franciju, kur ir nepārtraukti streiki un valdība nespēj ieviest vajadzīgās reformas (kā to izdarīja Vācijas valdība pirms daudziem gadiem, paceļot pensijas vecumu).
Gribētos vēl noslēgumā pieminēt Ineses Lībiņas-Egneres runu, kurā viņa pieminēja Eiropas parlamentāro asambleju. Atdodot Krievijai balsstiesības, nekas labs nav panākts, tikai atkāpšanās no vērtībām, kuru dēļ tur tikām iestājušies – brīvības, demokrātijas, tiesu varas. Krievija turpina iet atpakaļgaitā, jo Putinam tur drīz jau būs gandrīz cara statuss.
LĀI konferencē Rinkēviča k-gs uzdeva retorisku jautājumu: vai nepietiek, ka šis gads iesākās teju ar pasaules karu, jeb tas jau ir aizmirsts? Raķešu apmaiņa starp ASV un Irānu, pasažieru lidmašīnas notriekšana… Bijām pussoli no kara! Ja šāda ir alternatīva, es tiešām gribu, lai ir “garlaicīgi”.
