Baltijas Asambleja – par labāku un zaļāku dzīvi
Pagājušajā nedēļā Viļņā norisinājās apvienotā Baltijas Asamblejas Dabas resursu un vides komitejas un Ekonomikas, enerģētikas un inovāciju komitejas tikšanās.
Lielais visu triju Baltijas valstu izaicinājums ir atkarības mazināšana no elektroenerģijas importa un fosilās degvielas aizvietošana ar zaļo – videi draudzīgos risinājumos. Tas izriet no gan Eiropas Savienības, gan mūsu pašu uzstādījumiem, lai bremzētu straujās klimata izmaiņas. Jau neatgriezeniski gājusi bojā daļa pasaules okeāna, bet tā ir vide, kas kopumā atbildīga par 30% no planētas CO2 uzsūkšanas. Kas ar mums notiks, ja tā izzudīs pavisam?
Kad pagriezu sarunas tēmu šādi, klātesošie satrūkās. Igauņiem jau ir problēma, ka viņiem Narvā jāslēdz daļa staciju dēļ “netīrās” enerģijas – bet vienlaikus Igaunijai ir arī vēja ģeneratoru parka izbūves plāns (pie Ainažiem). Mums arī tādas ieceres ir, un tāpēc mēs liekam priekšā attīstīt šos projektus kopā, lai ir mazākas izmaksas un lielāki ieguvumi. Tomēr līdz šim Latvija nav izrādījusi pārāk lielu interesi par līdzīgu projektu Lietuvā (pie Klaipēdas), bet arī tur vajadzētu sadarboties.
Tāpēc komisijas vārdā sūtīsim Latvijas valdībai pasākuma rezolūciju ar aicinājumu sadarboties gan ar Igauniju, gan Lietuvu – turklāt ar lielu vērienu, jo arī mums ir problēmas. Piemēram, ūdens līmeņa kritums Daugavā, kura dēļ esam spiesti importēt elektrību. Arī Latvenergo pēdējos divos gados vairs nav tā lielā peļņa, par kuru visi ir pieraduši domāt, – un mēs vairs nevaram eksportēt enerģiju vasarās.
Un vēl. Esmu jau pieminējis, ka Lietuva vēlas vilcienu starp Viļņu un Rīgu. Viļņā uzzinājām, ka jau tagad esot moderns elektriskais ātrvilciens, kas 100 km starp Kauņu un Viļņu noskrien apmēram vienā stundā. Ātrs un tīrs transports! Lietuvieši šo maršrutu vēlētos pagarināt caur Šauļiem uz Jelgavu un Rīgu. Vai mums arī nebūtu tas jāatbalsta, kamēr vēl nav izbūvēts “Rail Baltica”, jo pašiem arī ērtāk tā būs nokļūt no Rīgas uz Viļņu, kur piedevām stacija ir pašā vecpilsētā, nevis turpat četras stundas braukt ar autobusu kā tagad – pirmkārt, ilgāk; otrkārt, izmešu piesārņojums utt.
Tāpat Viļņā uzzinājām, ka turienes likumi ļauj pilsētniekiem, kuriem ir īpašumi laukos un kuri tur ražo elektrību paši ar saules paneļiem (nevis tērē importēto vai fosilo), ziemas mēnešos neiztērēto elektrību kredīta veidā “pārrakstīt” uz pilsētas mītni.
Latvijā savukārt likumi to neatļauj, jo tas neatmaksājas, tā kā ir jāmaksā OIK par elektrosadales tīkla izmantošanu. Taču šajā gadījumā tiek veltīgi izmesta vējā ar saules paneļiem saražotā elektrība, tāpēc esmu nolēmis arī ar šo vērsties pie valdības, aicinot veikt korekcijas attiecīgajos likumos; tādējādi mēs varētu veicināt iepriekš pieminētā pašmērķa sasniegšanu – atkarības mazināšanu no elektroenerģijas importa. Un pie viena arī motivēt pilsētniekus attīstīt lauku teritorijas un infrastruktūru.
