“Karalis ir miris; lai dzīvo karalis”?
Noslēgušās vēlēšanas. Vieni lej asaras, citi svin uzvaras. Taču lielākā kļūda, sevišķi tā dēvētajiem “vēlēšanu uzvarētājiem”, tagad būtu atslābināties un ļauties pašapmierinātības straumei.
Savulaik dzejnieks Jānis Peters mūs mierināja – okupācijas laikā latviešu netiks pilnībā pārkrievoti, jo gēni nemainās. Šoreiz tie paši gēni nostrādā negatīvā nozīmē, jo esam atkal nonākuši pie 13. gadsimtam raksturīgas situācijas, kad katram pilskungam gribējās personīgo karapulku. Kā savā grāmatā rakstīja vēsturnieks Indriķis Šterns – pat virsaitis Viestards mierīgi no meža noskatījās, kā ārējais ienaidnieks nodedzina Mežotnes pili, lai gan viegli būtu varējis pievienoties un savu “konkurentu” glābt. Protams, pēc tam viņš līdzīgu attieksmi piedzīvoja pats, kad viņa pēctecis Namejs, atriebjoties par publisku pļauku no Livonijas ordeņa virsnieka, sacēla pats savu karaspēku. Un zaudēja.
Taču mēs nedrīkstam palikt iedomātos mežos un tikai noskatīties, kā ienaidnieks novājina konkurentus. Latvijas politiķiem ir jābeidz šķelties un jāsāk apvienoties – kaut vai sekojot Vienotības piemēram, kas rāda, kas ir jādara un kas nav jādara, lai partija neizjūk: tas ir mūsu pienesums šīs valsts politikai. Vispirms izveidojoties apvienojām trīs partijas, bet uz šīm vēlēšanām startējām kopā jau sešatā.
Esmu jau savā videoblogā stāstījis, ka uzskatu – Latvijā būtu jāveido trīs lielas partijas vai vismaz to apvienības. Pirmkārt, Progresīvie – šī partija vēlēšanās pierādīja, ka ir dzīvotspējīga, arī diasporā tai ir atbalsts, – tātad tieši viņiem ir jāieņem sociāldemokrātu niša minētajā trīspartiju sistēmā. Jo vēsturiskā LSDSP ir pilnībā izkurtējusi, par to nav vērts pat runāt, savukārt Saskaņa ir Kremļa projekts. Progresīvajiem ir jākļūst par 1904. gadā dibinātās LSDSP pēctečiem.
Centra partija – pilnīgi skaidrs, Vienotība. Ja iespējams, kopā ar “pariešiem”. Savukārt stingri labējais bloks loģiski būtu Bordāna partija kopā ar Nacionālo apvienību. Īsti gan nav skaidrs, kur ielikt ZZS… Zviedrijā zemnieku partija kļuva par centra partiju. Bet Zviedrijā zemniekiem nebija tāda “Lemberga faktora”.
Vienošanās procesā Vienotība paveica šķietami neiespējamo, pēc krīzes partijā visu sarakstu pirmie numuri tomēr ir atkal Saeimā. Vienotības stiprās kārtis ir ārpolitika un drošība, taču tās ir apdraudētas, ja Latvijā netiks sakārtota šī sadrumstalotā politiskā sistēma. Zemgalē, runājot ar vēlētājiem, šis bija tiešām visbiežākais jautājums – kāpēc latviešu partijas ir tik sašķeltas.
Lielais jautājums: ko darīt ar populistiem un protesta balsotājiem.
Te ir interesants novērojums – Latvijā nekad nav gājis tik labi kā tagad, parlaments un valdība beidzot ķērušās pie ilgi gaidītām reformām, algas paaugstinājušās visos sektoros, ievērojot fiskālo disciplīnu (atšķirībā no Itālijas, kur uzvarēja populisti, bet tagad draud finanšu krīze). Daļēji tas izskaidrojams ar milzīgo naudu, kas ieplūda “viss ir slikti” kampaņās (piemēram, Šlesera un “Dienas Biznesa” aktivitātes u.c.). Tā ir no Trampa pārņemta retorika, saskaņā ar kuru uzvar tas, kurš visskaļāk bļauj, un nav svarīgi, ko…
Īsti nezinām, kas ir tās izstumtās grupas Latvijā – ASV tās ir tās, kas izkritušas no vidusšķiras un ieklausās populistos, bet pie mums taču ir otrādi, vidusšķira tieši sāk augt, ir ieviests progresīvais nodoklis, atbalsta pasākumi trūcīgajiem.
Man par šo ir teorija, kas balstās uz manām studijām par 1905. gada revolūciju, kura visā cariskajā impērijā visspilgtāk izpaudās tieši Latvijā un Igaunijā. Arī tad dzīve gāja uz augšu. Eksports, rūpniecība, cilvēki no laukiem ieplūda Rīgā, strādnieka alga Rīgā bija visaugstākā impērijā. Un teorija ir tāda – revolūcija notiek tieši tāpēc, ka ir uztverta pārmaiņu garša un ir tā sajūta, ka paliek labāk, bet pārāk lēni.
Jāskatās, kur tas novedīs šodien. Interesanti ir tas, ka pavisam īsi pirms vēlēšanām Gobzems un daži citi KPV LV pārstāvji paziņoja, iepriekš ilgi minstinājušies, ka tomēr neies kopā ar Saskaņu, bet paliks uzticīgi NATO un ES. Tas nedaudz atgādina ASV, kur arī Tramps sākumā bija stipri ietekmēts no Putina (Tilersons bija paziņojis Vācijas ārlietu ministram, ka karš Ukrainā ir Eiropas, nevis ASV problēma; arī Trampa kampaņas vadītājs Manaforts, kā zināms, saņēma daudz naudas no prokremliskiem spēkiem Ukrainā, tagad ir sodīts ar daudziem gadiem cietumā un sadarbojas ar īpašo prokuroru Milleru), tomēr par spīti tam ASV valdība pagrieza valsts politiku pretējā virzienā un pat dod ieročus Ukrainai, ko Obama nebija gatavs darīt.
Ja par Krievijas spiegiem runājam, mums noteikti jāatceras arī salīdzinoši nesen ASV aizturētā aģente Marija Butina (Latvijas drošības policija vasarā uzsāka pārbaudes par viņas iespējamu saistību arī ar Latviju). Viņa iepriekš tika iekšā republikāņu partijas kongresā, un viņai deva vārdu par sankcijām pret Krieviju – Tramps atbildē izteicās, ka ir par sankciju atcelšanu. Tagad viss ir nostājies savās vietās, Butina ir apcietināta un sankcijas kļuvušas vēl stingrākas. Jautājums, vai šādu ceļu ies arī KPV LV. Ja jā, tad kārtējais Šlesera projekts tikt pie varas un atcelt sankcijas ir izgāzies.
Savā ziņā protesta balsojumam ir arī daļa taisnības – jo čiks vien sanācis, izmeklējot “Rīdzenes sarunas”. Jaunajai Saeimai jāizmeklē, kāpēc tā notika. Mums bija lielas cerības uz KNAB un Prokuratūras darbu, bet tikām pamatīgi pievilti. Savulaik 10. Saeima nekādi nevarēja pieņemt t. s. “nulles deklarāciju”, kurai pretojās ZZS kopā ar Saskaņu un “šleseristiem”. Un mēs turpinājām atpalikt no Igaunijas un Lietuvas, kur tās pieņēma vēl 90-ajos. Prezidentam Zatleram vajadzēja atlaist Saeimu, un kopā ar jauno Zatlera partiju, kas ienāca Saeimā, to beidzot izdevās pieņemt.
Bet tagad Saeimā ir tikusi partija, kuras darbība uzturēta kā tā paša Šlesera protests pret “establišmentu”, kas ieturējis prorietumniecisku kursu un veicis reformas. Vēl pirms vēlēšanām savos video uzdevu jautājumu jauniešiem, kā tas iet kopā ar kritisko domāšanu, un saņēmu daudz lamāšanās un rupjību, taču īstu atbildi viņi man joprojām ir parādā.
Šobrīd no sirds pateicos visiem, kas balsoja par 6 partiju apvienību – Jauno Vienotību un sevišķi par mani. Diemžēl daži simti neatnāca nobalsot, un es neesmu ticis Saeimā, Zemgalē paliku pirmais “aiz strīpas”. Taču apsolu, ka nekur nepazudīšu, palieku kopā ar Jums.
Jaunās partijas dikti daudz sasolījušas, taču konkurē viena ar otru, bet Saeimā lēmumi pieņemami tikai ar 51 balsi. Tad nu skatīsimies, jaunajām partijām jāspēj pierādīt sevi. Ja neizveidos manis iepriekš minētos blokus un nespēs neko izdarīt, par ko tik skaļi sasolījušas, ka varot daudz labāk nekā “vecās”, tad gan es baidos par nākamajām vēlēšanām…