“Vai te dzima Krimas jautājuma risinājums?”
No 26. līdz 28. augustam Marienhamā (Somijā) norisinājās 27. Baltijas jūras parlamentārā konference. Latviju pārstāvēju es, Atis Lejiņš, kopā ar kolēģiem – deputātiem Jāni Vucānu un Juri Viļumu, kā arī Saeimas konsultanti Ingrīdu Sticenko. Konferences gaitā no Latvijas uzstājās arī enerģētikas tirgus un politikas eksperts Reinis Āboltiņš.
Konference bija veltīta Baltijas reģiona dzīvotspējai, nākotnes attīstību balstot sadarbībā, ilgtspējā un “gudrajā enerģijā”. Kā zināms, situācija reģionā nav no labajām: ir dramatiskas klimata izmaiņas, jaunākais somu pētījums atklāj, ka Baltijas jūrā šobrīd ir zemākais skābekļa līmenis pēdējo 1500 gadu laikā, arī ūdens temperatūra turpinās kāpt.
Tomēr gribot negribot no vides politikas nācās pārslēgties uz ģeopolitiskiem jautājumiem. Klātesošajiem par pārsteigumu, Krievijas delegācijas vadītāja Valentīna Pivņenko izvēlējās šo konferenci atkal izmantot kā iespēju Krimas aneksijas attaisnošanai. Iegansts tam esot bijusi delegātu viesošanās Bomarsundas cietoksnī – tajā pašā, kuru 1854. gadā – Krimas kara laikā bija ieņēmusi un uzspridzinājusi franču-britu flote.
Delegāte Pivņenko uzskatīja par vajadzīgu arī izteikties, ka Krima nu ir Krievijas sastāvā uz mūžiem un tur vairs nekas nav maināms. Tāpēc man nekas cits neatlika kā nākamajā debašu dienā jau no paša rīta kāpt tribīnē un viņai atbildēt (skat. pievienoto video), atgādinot par to, ka šis jautājums jau ir izrunāts un iepriekšējās konferencēs pieņemtas nosodījuma rezolūcijas. Un arī to, ka Staļins savulaik tāpat teica par Baltijas valstīm, ka tās būšot uz mūžiem PSRS sastāvā, – bet kur nu ir pati PSRS… Mana cerība, protams, ir, ka Krimai nebūs jāgaida tik ilgi kā Baltijas valstīm, lai atgūtu savu brīvību.
Starp citu, kas ir interesanti – pēc Krievijas-Zviedrijas kara 18. gadsimta sākumā, kad Somija tika Pēterim I, Ālandu salas 1922. gadā (Nāciju līgas lēmums 1921.g.) tika piešķirtas Somijai, taču ar lielu autonomiju, jo iedzīvotāju pamatmasa tur bija zviedri. Tāpēc kuluāru sarunās ar pašiem ālandiešiem nonācām līdz idejai, ka varētu līdzīgi risināt arī sasāpējušo Krimas jautājumu, mēģinot panākt piekāpšanos un reizē ieguvumus abās pusēs. Kā būtu, ja Krima kļūtu atkal par Ukrainas daļu, taču ar atsevišķu karogu un parlamentu, saņemot plašu autonomiju? Tur varētu būt divas valsts valodas – ukraiņu un krievu, jāpiešķir statuss arī Krimas tatāru valodai. Ideālu risinājumu šajā situācijā nav, taču šis vismaz varētu būt sākums jaunām sarunām. Galu galā, Putins Krievijā nevaldīs mūžīgi, tāpēc ierosinu šo kā piedāvājumu izskatīšanai debatēs arī citos forumos.
