BERLĪNE 1968 / RĪGA 2018 – toreiz un tagad
Vakar Rīgas sirds atkal bija asi kontrastējošu emociju pilna… Latvijas Nacionālajā teātrī notika Eiropas dienas pasākumi, tajā pašā laikā pie pieminekļa Pārdaugavā – kārtējie Sarkanarmijas uzvaras svētki. Un pavisam netālu, Gaismas pilī kopā sanāca trimdas laika jaunā paaudze, lai pēc 50 gadiem tuvāk apskatītu, kas notika pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Vācijā (1968 – sākumā plānots Rietumberlīnē, pēc tam pēdējā brīdī aizliegts un pārcelts uz Hannoveri).
Ja Nacionālajā teātrī un LNB notiekošie sarīkojumi bija līdzīga gara, tad to nevarētu teikt par “uzvarētāju svinībām” parkā iepretim Arkādijas dārzam. Gribētos jautāt, vai šie svinētāji maz aizdomājas par to, cik šodienas pieaugošās domstarpības un konflikti starp Krieviju, ASV un Eiropas Savienību atgādina situāciju 1945. gadā, kad iesākās Aukstais karš.
Kāpēc mūsu krievvalodīgā iedzīvotāju daļa, sevišķi jaunieši, izliekas neapzināmies, ka Aukstais karš sākās tāpēc, ka pēc uzvaras pār nacistiem Padomju Savienība piekrāpa rietumus – nesarīkoja brīvas, demokrātiskas vēlēšanas Austrumeiropā, neatdeva Baltijas valstīm neatkarību? Lai gan bija citādi piemēri – teiksim, Somija un Polija, kuras katra savā formā paturēja sev rīcības brīvību. Bet Baltijas valstis kļuva par pilnīgām PSRS provincēm, jo Staļinu vadīja imperiālistisks dzinulis – paplašināt PSRS robežas. Un rezultāts tam bija Aukstais karš.
Un šodien taču ir tas pats – Putinu vada tieši tā pati imperiālistiskā dziņa, Krievija lauž starptautiskus līgumus un paplašina robežas. Ukraina, Krima, “Iskander” raķetes Kaļiņingradā, centieni izjaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas visā pasaulē, tajā skaitā ASV. Atkal šodienas Eiropā pieaug līdzīga situācija kā pēc 2. Pasaules kara.
Vai šādas atziņas tika pieminētas krievvalodīgajā presē, masu medijos? Ja nē, tad tiešām žēl, ka vismaz daļa Latvijas krievu jaunatnes neatnāk uz tādiem pasākumiem kā vakar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā! Manuprāt, tieši viņiem būtu ļoti saistoši pētīt, kā mēs kā maza grupiņa guvām panākumus Berlīnē, cīnoties par Latvijas neatkarību. Tas ir senais stāsts par Dāvidu un Goliātu, un mēs esam Dāvids, nevis Goliāts. Vai tad šī Dāvida filozofija ir tiešām pilnīgi sveša mūsu jaunajai Latvijas krievu paaudzei!
