Atklātā vēstule: trīs jautājumi tiesībsargam
Šodien Saeimas plenārsēdē, komentējot LR tiesībsarga Jura Jansona ziņojumu par padarīto 2017. gadā, aicināju uzlabot sadarbību starp tiesībsargu un parlamentu un uzdevu dažus precizējošus jautājumus. Diemžēl no Jansona k-ga pretī saņēmu emociju pilnu uzbrukumu, bet ne atbildes… Tāpēc jūtos spiests jautāt vēlreiz, nu jau atklātā vēstulē.
Pirmkārt. Tiesībsargs ziņoja, ka mums esot ļoti daudz gadījumu, kad bērni tiek “izņemti” no Latvijas ģimenēm un nonāk adopcijā ārzemēs, bet dienesti ir bezspēcīgi un nevar palīdzēt mūsu tautiešiem.
Ar to acīmredzot bija domāta adopcija uz Angliju. Savā uzrunā informēju, ka šādu gadījumu ir bijis mazāk nekā 20, turklāt gandrīz visos gadījumos tomēr bērni atgriezti pašu ģimenēm Anglijā vai iestādēm Latvijā, adopcijā pēc plašākas izmeklēšanas palikuši tikai četri. Un mans jautājums tiesībsargam ir – kad tad šiem četriem ir labāk, palikt mīlošās ģimenēs vai atgriezties tajās, kur viņiem fiziski dara pāri! Kaut kā tiesībsargs nonāk pretrunā pats ar sevi.
Vispār Jansona k-gs klaji aizvainoja mani, sakot, ka man neinteresē Latvijas bērnu liktenis: “Es saprotu, ka nu četri bērni, kas ir izņemti kaut kur no pilsoņu ģimenēm ārzemēs, tas jau tā kā tāds nieks vien ir, jā. Es tā no deputāta Lejiņa sapratu. Jo tie ir mūsu pilsoņi, viņi tiek atņemti, nu tas jau nekas, jā.”
Senākos laikos man par šādiem vārdiem būtu tiesības Jansona k-gu izsaukt uz dueli. Bet vai viņš pats ir vispār painteresējies, kāpēc citos gadījumos bērnus vecākiem atgrieza, bet tikai šajos četros nē? Jeb, ja bērnus sit Latvijas pilsoņi, tad viss, Jansonaprāt, ir kārtībā.
Otrkārt. Vai tiešām mums jāgaida, kad garīgi slims cilvēks nositīs savu ģimenes locekli vai padarīs viņa dzīvi par elli? Jo “pret paša gribu” nevarot tikt ievietots aprūpes iestādē. Psihiski slimam cilvēkam tas nekad nebūs “saskaņā ar paša gribu”, jo psihiski slims cilvēks nezina, ka ir slims. Vai tāpēc mums vispirms jāsagaida traģēdija? Gribētos zināt, vai tiesībsargs ir sekojis šīs problemātikas risinājumu attīstībai citās valstīs, piemēram, Vācijā un Dānijā. Arī upuriem ir cilvēktiesības!
Un visbeidzot, treškārt. Eiropas Komisija savos lēmumos balstās uz Latvijas statistiku, un mums ir tiešām liela t.s. “ēnu ekonomika”. No tiesībsarga izskanēja pārmetums, ka es neinformējot institūcijas par man zināmajiem “aplokšņu algu” gadījumiem. Kļūdāties, informēju gan – piemēram, par gaļas kombinātu “Nākotne” Kurzemē. Notikusī izmeklēšana kaut kur gan izčākstēja… Cik reizes tiesībsargs pats ar savām lielajām zināšanām un 35 darbinieku lielo biroju ir ziņojis par nodokļu nemaksātājiem?
