Kā Krievija pārkāpa Krievijas konstitūciju – un citas piezīmes

Nedēļas sākumā Latvijas delegācijas sastāvā apmeklēju 26. Baltijas jūras parlamentāro konferenci, kura norisinājās Hamburgā. Tematiski tā šoreiz bija veltīta inovatīvai zinātnei un ilgtspējīgam tūrismam Baltijas jūras reģionā; piedalījās apmēram 200 delegāti – parlamentu pārstāvji, eksperti un aicinātie viesi. Konferenci organizēja un vadīja Hamburgas reģionālā parlamenta prezidente no sociāldemokrātu partijas Karola Aleksandra Veita; uz nākamo gadu konferences prezidentūru savukārt pārņem Ālandu salas (Jorgena Petersona personā).

Konference rādījās rāma un konstruktīva miera pilna, un diez vai kāds no klātesošajiem bija paredzējis, ka te varētu izcelties kādi “augsti” strīdi. Tomēr bez tiem neiztika, diskusijas konteksts pavērsās tā, ka Latvijas delegācija nevarēja noklusēt joprojām notiekošo Krievijas karu pret Ukrainu. Taču par to nedaudz vēlāk.

Ko vēlos atzīmēt vispirms – konferences gaitā izskanēja informācija, ka ap Baltijas jūru cilvēki tik daudz lieto pretsauļošanās eļļas un krēmus, ka to nonākšana ūdenī jau ir pamanāmi palielinājusies, zivju organismos konstatētas šādu produktu paliekas. Nākotnē acīmredzot nāksies pētīt, vai un kā tas ietekmē zivis un visdrīzāk arī cilvēkus, kas šīs zivis patērē pārtikā.

Tāpat vēlos ievadā arī uzteikt savu kolēģi Veiko Spolīti, kurš aktīvi uzstājās paneļdiskusijās un aktualizēja vairākus būtiskus jautājumus, tajā skaitā saistībā ar Krieviju – atrodot vārdus, kurus citi neprata piemeklēt vai vienkārši, lai nebojātu labo noskaņojumu, vairījās pieminēt “zālē esošo ziloni”.

Piemēram, kad paneļdiskusijā bija runa par vides aizsardzību, Krievijas delegācija par to neko būtisku nepateica, pamatā izskanēja daudz skaistu vārdu un populisma. Veiko Spolītis jutās spiests celties un pieminēt Eiropas direktīvu, kas liek kuģu degvielā izmantojamo dīzeli aizvietot ar dabasgāzi; pie mums tas arī pakāpeniski notiek. Bet ko šajā virzienā dara Krievija, kurā taču dabasgāze ir tik bagātīgi pieejama? Un tas bija kā ar rungu pa galvu, visa tā skaistā runāšana aprāvās, atbildē – klusums.

Līdzīgi notika, kad runājām par referendumiem un tautas nobalsošanām. Te jutos aicināts lūgt vārdu es; uzstājoties minēju, ka ir šādām nobalsošanām savas ēnas puses un savas labās puses. Piemēram, Latvijā to nav bijis daudz, taču dažkārt ir bijuši ļoti veiksmīgi – piemēram, apturējām Latvenergo privatizāciju, nosargājām Daugavu. Arī viena boļševika ierosinātā divvalodības referendumā tautas atbilde bija graujoša. Tāpat pieminēju arī “Brexit” referendumu Lielbritānijā – tam gan rezultāts ir no mūsu skatījuma negatīvs, tomēr arī tur, tāpat kā Latvijas referendumiem, bija ilgs sagatavošanas posms, plašas debates par un pret, iesaistīta tauta. Bet tam pilnīgs pretstats, protams, bija Krima – kur viss notika viens un divi, un gatavs.

Šeit Krievijas delegāte Valentīna Pivņenko (tā pati, kas konferencē Polijā solīja, ka man par izrunāšanos klāšoties plāni) iekrita lamatās un sāka izpausties sakāpinātos toņos. Pēc viņas runas atkal bija iespēja Veiko Spolītim nākt ar mierīgu, konstruktīvu situācijas skaidrojumu. Veiko atzina, ka saprot – krieviem šie ir ļoti emocionāli jautājumi. Taču viņam viss šķietot ļoti vienkārši – Krievija pārkāpusi vairākas starptautisko tiesību vienošanās: Helsinku nolīgumu, Budapeštas memorandu un, galu galā, arī Ukrainas un pat pašas Krievijas konstitūcijas, jo referendums notika ar svešas armijas klātbūtni un drošības iestāžu pastiprinātu darbību.

Interesants kāzuss bija arī pašu Krievijas delegātu runās. Vispirms viņi stāstīja, cik Krievijā viss ir labi, pēc tam viens delegāts, vecs boļševiks, cēlās kājās un stāstīja par to, ka Krievijā trūkst skolu un ir palielināta bērnu mirstība. Un jautāja, vai tas ir populisms, ja viņš pasakot, kā ir.

Kuluāros saņēmām atzinības par savām runām, jo citu valstu parlamentāriešiem reizēm tiešām pietrūkst arī zināšanu par Krieviju tādā līmenī, kādā tās vēsturiski ir Latvijai. To arī mums teica, ka tas ir tieši mūsu uzdevums – šīs zināšanas formulēt vārdos, uzstājoties starptautiskās sanāksmēs. Un tā arī rīkojamies, pa drusciņai vien cīnoties ar kaimiņu lielvalsts ietekmi starptautiskajā telpā. Tikai jāprot ir runāt mierīgi, bez pārliekām emocijām, lietišķi.

Noslēgumā vēlos vēl pieminēt kādu patīkamu sīkumu – kā jau parasti šādos pasākumos, klātesošie saņēma suvenīrus ar simboliku, un šoreiz tā bija tiešām uz ilgtspējību vērsta lieta, soma no otrreizēji pārstrādāta papīra un līdzīgiem materiāliem. Latvijā koku ir gana, varētu ieteikt arī mūsu uzņēmējiem padomāt par šādu inovatīvu produktu – reizē praktisks un pret vidi atbildīgs.

Nedaudz komentējot pievienotās fotogrāfijas, jāpiemin, ka grandiozais Hamburgas rātsnams, kurā norisinājās konference, ir celts 1890-o gadu beigās un atjaunots kaut kad 1990-ajos, bet brīnumainā kārtā nemaz daudz nebija cietis no pamatīgās bumbošanas Otrā pasaules kara laikā. Uz zāles sienām bija redzamas interesantas freskas, kurās gleznota pilsētas attīstība, savukārt galvenās sienas centrā ir četras cilvēku figūras, kas simbolizē gudrību, zinātni, tirdzniecību un tiesības.

Freskās uz sienas pa kreisi redzam pilsētas pirmsākumus, nekā daudz tur nav, tikai koki un ūdens; tālāk ir zvejnieki ar primitīviem zvejas rīkiem, vienkāršām laivām un vēršiem kā sauszemes transportu. Nākamajā posmā redzam jau kristietības periodu, bet interesanti ievērot, ka nekur nav attēloti cilvēki, kas būtu nometušies ceļos, un tas, kā mums pastāstīja Hamburgas pārstāvji, ir darīts apzināti, jo nevienam nevarējis rādīt, ka viens vācietis cita vācieša priekšā varētu zemoties. Savukārt tālāk pa labi freskās jau redzam īstu progresu, attīstītu kuģniecību utt. Hamburga kļuvusi par bagātu pilsētu un varbūt tāpēc arī varēja šādu greznu rātsnamu uzbūvēt.

Un jā, virs freskām taču ir vesela rinda ar visu to pilsētu ģerboņiem, ar ko bagātā Hamburga tirgojusies. Un to vidū ir arī Rīga, Ventspils, Valmiera u.c.

Tieši tajā laikā norisinājās Martina Šulca un Angelas Merkeles “divkauja” vācu televīzijā, un man izdevās vēl beigu posmu un sekojošās ekspertu debates noklausīties. Bija interesanti redzēt, cik korektas bija šīs diskusijas. Jāatzīst gan, kaut Hamburga ir 30% sociāldemokrāti un 30% kristīgie demokrāti, un pie varas ir sociāldemokrāti, Vācijā tika konstatēts, ka nacionālā balsojumā Merkele ir uzvarējusi – no tiem, kas balsotu šodien, vairāk nekā 50% ir par Merkeli un tikai 20% balsotu par Šulcu. Ļoti lielu skādi sociāldemokrātiem ir nodarījis bijušais kanclers Gerhards Šrēders, pieņemot darbu “Rosneft” uzraudzības padomē. Tagad viņš faktiski pieder pie Kremļa politikas veidotājiem, jo “Rosneft” ir ASV un Eiropas sankciju sarakstā… Pagaidām liela Putina uzvara.