Vai pārtikas atkritumi ir problēma?

Vai Jūs spējat noticēt, ka pasaulē trešdaļa no saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos? Un tikai šī izmestā pārtika rada trešo lielāko karbona dioksīda emisiju apjomu! Tas nozīmē – lai saražotu pārtiku, ko vēlāk izmetam, mēs patērējam ļoti daudz dažādu resursu, tajā skaitā degvielu, ūdeni, darba stundas, zemes platības un, galu galā, arī naudu. Eiropas Savienībā gadā atkritumos tiek izmesti 100 miljoni tonnu pārtikas. Un tas notiek laikā, kad daudziem līdzpilsoņiem trūkst pārtikas, lai dzīvotu pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi.

Daudzi uzreiz teiks: “Tā nevar būt, es tik daudz ārā nemetu!”. Tomēr statistika liecina par pretējo. Apmēram trešdaļa šo atkritumu rodas mūsu ledusskapjos, bet pārējais pārtikas ražošanas procesā, uzglabāšanā, mazākos un lielākos veikalos, sabiedriskajā ēdināšanā. Katrā šajā posmā daļa pārtikas nonāk atkritumos, un mēs no tā varētu izvairīties. Piemēram, Latvijas skolās ēdināšanas normas nosaka porciju izmēru, kas jānodrošina katram skolēnam. Tomēr mazo klašu skolēniem šīs porcijas nereti ir pārāk lielas, un daļa vienkārši netiek apēsta. Vai to nebūtu pavisam vienkārši mainīt?

Šī gada 6. decembrī Brīvības un Solidaritātes fonds rīkoja diskusiju par to, kā šo situāciju mainīt. Un te daži priekšlikumi, kas izskanēja gan no ekspertiem, gan NVO pārstāvjiem, gan ražotājiem:

• lielveikalos pārsvarā redzam skaistus dārzeņus un augļus glītās un līdzīgās formās. Tomēr dabā daudzi dārzeņi un augļi izaug nesmuki, un šie produkti, lai gan to uzturvērtība ir tāda pati, lielveikalos nenonāk un nereti tiek vienkārši izmesti. Ar valsts atbalstu būtu jāveicina modernizācijas process, lai arī šie “nesmukie produkti” tiktu izmantoti. Piemēram, pārstrādāti sulās, ievārījumos vai vienkārši atdoti labdarībai. To var veicināt gan ar nodokļu atlaidēm, gan speciālām subsīdijām;
• svarīgs ir sabiedrības izglītošanas process – gan pieaugušo, gan bērnu. Man ir liels prieks, ka vairākas nevalstiskās organizācijas Latvijā to jau aktīvi dara. Sava ikdienas uztura plānošana un ieradumu maiņa ir vienīgais veids, kā varam panākt, ka mūsu leduskapjos nerodas pārtikas atkritumi;
• ir daudzi pārtikas produkti, kuriem beidzas derīguma termiņš, bet tie arvien ir lietošanai droši. Ir pārtikas produkti, kas ir derīgi pat desmit vai vairāk gadus. Nereti ražotājs nosaka īsākus derīguma termiņus, lai nodrošinātu ātrāku produktu apriti tirgū. Ir arī situācijas, kurās vienīgais, ko zaudē produkts pēc tā derīguma termiņa beigām, ir vizuāli skaistais izskats. Tā, piemēram, ir ar šokolādi. Dānijā jau ir atvērti divi lielveikali, kuros ir iespēja šādus produktus iegādāties. Kādēļ uz produktiem nevarētu norādīt divus derīguma termiņus: IETEICAMS LĪDZ un DERĪGS LĪDZ?

Ir jāsakārto likumdošana, lai pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš, bet kura arvien ir droša, var ziedot labdarībai vai nodot dzīvnieku ēdināšanai. Tomēr, lai tas notiktu, ar atbilstošu likumdošanu vien nebūs pietiekami, nepieciešama arī ciešāka un aktīvāka sadarbība starp ražotājiem, tirgotājiem un labdarības organizācijām.

Protams, kopumā problēma nav atrisināma lokāli tikai Latvijā – tas ir jautājums, kas jārisina vienoti visai Eiropas Savienībai. Bet ir patiess prieks, ka diskusija ir sākusies un rodas arvien jaunas iniciatīvas problēmas risināšanai.