Par Eiropas drošību Balkānu sirdī
Kā jau nesen rakstīju, septembra nogalē Maķedonijā norisinājās EDSO Parlamentārās Asamblejas (PA) lielā rudens sesija, kurā kā viens no LR Saeimas delegātiem atkal devos pārstāvēt Latviju.
Tāpat kā vasaras sesijā Gruzijā, arī šeit piedalījās Krievijas delegācija, tomēr tik dramatisku notikumu kā Tbilisi vai Helsinkos vairs nebija. Vienīgais strīds bija PA sesijas noslēdzošajā dienā, kad Somijas politiķis Ilka Kanerva (EDSO PA iepriekšējais prezidents, 2014-2016), ziņojot par Krievijas neseno domes vēlēšanu rezultātu, nepieminēja Krimu. Par to sadusmojās Ukrainas delegāti, jo viņuprāt šis rezultāts tieši Krimas dēļ ir uzskatāms par vispār neleģitīmu, tā kā Krima ir Krievijas okupēta teritorija. Protams, pēc tādiem tekstiem tūdaļ bija jārunā arī Krievijas delegātei, kura klāstīja, cik demokrātiskas bijušas vēlēšanas Krimā un kā Krievija tur nemaz nav piedalījusies. Izrādās, Krievijas misija EDSO teju vēl putiniskāka par pašu Putinu…
Pamatā konferences skats bija vērsts uz situāciju Dienvidaustrumu Balkānos, uzstājās attiecīgo valstu misiju vadība; protams, tas viss bija diezgan formāli. Interesanti, ka šajās valstīs darbojas 6 EDSO misijas, un ir izdevies izvairīties no grieķu iebildumiem, pārstāvniecību Maķedonijā nosaucot par misiju Skopjē. Man interesants jaunums bija arī tas, ka tie nav daži cilvēki, piemēram, kā mums 90-ajos, bet gan te ir runa par simtiem, vienā misijā pat par nepilniem 600. Acīmredzot, darbs ir pamatīgs.
Maķedonija nav liela (25000 km2), tajā ir tikai divarpus miljoni iedzīvotāji – un apmēram trešdaļa no tiem ir albāņi, kas mitinās galvenokārt gar robežu ar Albāniju. Uz vietas runājot ar delegātiem un valdības pārstāvjiem, guvu ziņas, ka vēl nesen atceltās vēlēšanas (bija paredzētas jūnijā, un man uz tām bija plānots doties kā novērotājam) tika atceltas pēdējā brīdī mums, latviešiem, droši vien nesaprotama iemesla dēļ – sociāldemokrātu un vēl kāda albāņu partija bija paziņojušas, ka vēlēšanās nepiedalīsies. Un tika uzskatīts, ka tas metīs ēnu uz nākamā parlamenta leģitimitāti.
Tik vienkāršā veidā tur ir iespējams apturēt valsts svarīgāko procesu. Tagad nekas daudz nav mainījies, tomēr minētās partijas esot piekritušas piedalīties vēlēšanās 11. decembrī. Tomēr, kā jau izteicās kāds skeptiskāk noskaņots delegāts, nekas no tā jau vēl nav droši.
Vadošā partija Maķedonijā (kas šajā pozīcijā ir jau kopš 2006. gada) ir ar ļoti garu nosaukumu, kas mums Latvijā kopumā varētu šķist gandrīz kā joks, jo faktiski tā ir Eiropas Tautas partiju blokā ietilpstoša Nacionālās Vienotības partija :) Oficālais partijas nosaukums ir “Iekšējās Maķedonijas revolucionārā organizācija – Maķedonijas Nacionālās vienotības demokrātiskā partija” (VMRO-DPMNE), un šo partiju kopā ar tās vadītāju atbalsta apmēram 25% iedzīvotāju. Salīdzinājumam var ņemt opozīcijas – sociāldemokrātu līderi, kuru atbalsta varbūt 5%. Starp citu, pēdējos dažos gados vadošai partijai ir izdevies samazināt valstī bezdarba līmeni no 38% līdz 24%.
Kas ir uzkrītoši Skopjē, tur pēdējos 10 gados viss centrs ir atjaunots ar gaumīgām ēkām, bet vienlaikus ir vērojama vesela rinda socreālisma stilā celtu pieminekļu – Latvijā no tā laimīgi jau esam tikuši vaļā, ja nu vienīgi vēl derētu pārveidot Upīša pieminekli pie Rīgas Kongresu nama un Uzvaras laukuma karavīrus, piešķirot šiem monumentiem cilvēcīgas aprises – kādas ir, piemēram, Čakstes piemineklim Jelgavā, kurš izskatās kā tiešām cilvēks, nevis pārcilvēks.
Pa kādam paraugam no minētajiem pieminekļiem Maķedonijā var redzēt rakstam pievienotajās fotogrāfijās. Turpat ievērosiet arī Maķedonijas vārtus (manāma Romas ietekme arhitektūrā), kuri tur ir pamatīgi apķēpāti. To gan šeit, gan arī citur pilsētā paveikuši opozīcijas pārstāvji vai atbalstītāji ar peintbola ieročiem. Man tas nešķiet civilizēti, jo tomēr ir nodarīts posts nacionālajiem simboliem. Starp citu, pie šiem vārtiem, kuru iekšpusē ir telpas pieņemšanām, mūs sagaidīja šīs opozīcijas mītiņš, kura dalībnieki paspēja arī EDSO misiju delegātus kopā ar namatēviem izlamāt par zagļiem un ko tik vēl ne.
Vispār tieši tad, kad mēs bijām Maķedonijā, Skopjē norisinājās “baltās naktis”, nedēļu garš vīna festivāls, tāpēc visu laiku bija milzu troksnis, līdz pat 2 naktī bija vispār neiespējami gulēt (jo viesnīcā bija vienkāršie, nevis dubultie logi, kas laida cauri visu skaņu). Droši vien daudz vieglāk būtu tiem, kas paši gatavi sēdēt bāros…
Vēl, salīdzinājumā ar Latviju runājot, var atzīmēt Nacionālā teātra ēku, kas ir būvēta gandrīz identiski kā mūsējā. Starp citu, svinīgajā pasākumā tur ar divām dziesmām uzstājās brīnišķīga maķedoniešu etnomūzikas grupa “Synthesis”, kas man tik tiešām ļoti patika. Vienas dziesmas senāka izpildījuma video pievienoju zem raksta, iesaku noklausīties! Dziesmas nosaukums ir “Vo naše selo”, kas nozīmē “Mūsu ciematā”.
Un, protams, nevaru neminēt savu šobrīd tik aktuālo tēmu, Okupācijas muzeju! Pie viņiem to (muzeju Maķedonijas cīņu par valstisko statusu un neatkarību un komunistiskā režīma upuru piemiņai) uzcēla 5 gadu laikā, bet cik grūti iet mums – gan tad, kad to vēl tikai projektēja, gan tagad, kad runājam par jauno piebūvi. Man bija tas gods saviesīgā pieņemšanā satikt Maķedonijas prezidentu Gorgi Ivanovu, un viņš teica, kāpēc ir atklāts šis muzejs – proti, tas ir vajadzīgs nevis kā ieciklēšanās uz pagātni, bet kā atskaites punkts tagadnes rīcībai un nākotnes vadlīnijām. Faktiski tas pats, ko es uzsvēru, nesen rakstot par Okupācijas muzeja jauno piebūvi Latvijā!
Ar prezidentu bija arī sevišķi interesanta saruna par Maķedonijas politisko dilemmu, jo viņš pats ir vēsturnieks. Tas ir, par to, kā Grieķija joprojām nevēlas atzīt Maķedoniju ar šādu nosaukumu.
Ja valsts ir izvēlējusies savu nosaukumu, tas nav godīgi, ka cita valsts neļauj tai uzsākt pievienošanās sarunas ES un NATO vien tāpēc, ka nepatīk nosaukums. Turklāt Maķedonijas nosaukums sakņojas tālā vēsturē, viņiem tāds ir jau bijis.
Domāju, mēs īpaši labi varam saprast, kā tas ir – būt ne pārāk lielai valstij lielāku kaimiņu ielokā, kas laiku pa laikam tiekušies atņemt tai kādu daļu teritorijas – un just maķedoniešiem līdzi. Citas valsts iebildumi pret nosaukumu ir mākslīgi radīti šķēršļi nelielas valsts ceļā uz pievienošanos lielajai Eiropas ģimenei.
Jābūt kādam risinājumam, kā apiet šo pilnīgi nevajadzīgo strīdu, jo aptaujas rāda, ka būtisks vairākums sabiedrības atbalsta iestāšanos abās starptautiskajās organizācijās.
