Krievijas loma Sīrijas konfliktā
Latvijas Radio 1 raidījumā “Septiņas dienas Eiropā” pirms dažām dienām ar žurnālistu Kārli Streipu diskutēju par iemesliem, kāpēc Krievija sākusi spēlēt aktīvu lomu Sīrijas konfliktā. Te diskusijas ieraksts, bet plašāk par to var palasīt arī LR1 publicētajā rakstā.
Nepatīk man tā visa Tuvo Austrumu putra, un tur pie vainas vairāk ir amerikāņi nekā krievi. Kad PSRS zaudēja Auksto Karu, ASV vairs nebija nopietnu pretinieku, un viņi varēja iedibināt taisnīgu pasaules kārtību, kas balstās uz mūsu visu vērtībām. Tā vietā amīši vienkārši izniekoja šo iespēju. Prezidenti ārpolitiku izmantoja galvenokārt dažādās akcijās, kas nodrošināja pārvēlēšanu. Bieži tas nozīmēja bez apdoma izdabāšanu Izraēlai, kas noveda pie islāmistu radikalizācijas un beidzās ar 11/09.
Tālāk sekoja virkne karu, lai atmaksātu pāridarītājiem. Jeņķi vienkārši bija paspējuši jau piemirst Vjetnamu – cik viegli ir armiju kaut kur ievest, bet cik grūti ir pēc tam dabūt ar godu ārā no tās valsts. Tagad mēs baudām šos augļus – Irānā, Sīrijā un vēl daudz kur citur. Putins un atkal impēriski domājoša Krievija ir viens no šiem rezultātiem. Vecie čekisti sapņo atgriezties pie kārtības, kad divas superlielvaras kārto attiecības savā starpā, kur mazās valstis – tādas kā Latvija, piemēram, tiek izmantotas kā maiņas monētas.
Man bija tāds sapnis kādreiz, ka pasaule nekad vairs neatgriezīsies pie tā saucamās “reālpolitikas”, ko aizsāka vēl Bismarks XIX gds., bet es kļūdījos. Šādi vēlas spēlēt Putins un kompānija, un izskatās, ka arī Atim Lejiņam patīk domu vingrinājumā šādā “šaha partijā” – ko izspēlē Obama pret Putinu, kā šaha galdiņu izmantojot Sīriju.
Mēs dzīvojam blakus tik monstrozam kaimiņam, kāds ir Krievija, un mums nekas cits neatliek kā atbalstīt jeņķus. Tomēr sajūta ir pretīga, un amerikāņi liekas teju tādi paši draņķi kā krievi.
Neatbalstīju Buša karu Irakā. Tāpat kā Obama un vairums ASV demokrātu, arī Zbigņevs Brežinskis. Bet ar visām kļūdām ASV ir demokrātija, kur lietas mainās ar vēlēšanām, un kā dažkārt uzvedās Eiropas valstis? ASV izglāba Eiropu trīs reizes, tagad jau ceturto. To vienmēr jāatceras. Mēs pazustu jau rīt, ja jeņķi te nebūtu.
Atvainojos, ja savā komentārā biju pārāk ass. Turklāt vēl sajaucu Irānu ar Irāku (drukas kļūda) – gandrīz kā “normāls” amerikāņu politiķis :-)
Tomēr demokrātija no demokrātijas atšķiras. Piemēram, Šveices iekārta ar visiem tiem referendumiem un 2-partiju sistēma, kāda tā ir ASV, par kuras atbilstību demokrātijas principiem tomēr var arī strīdēties. Skaidrs, ka mums ir jāpriecājas, ka ir tādi amīši, kas neļauj krievam mūs tā vienkārši aprīt. Man visu laiku acu priekšā rēgojas Putina apmierinātais ģīmis pēc Krimas aneksijas. Nedod Dievs kaut ko tādu redzēt Latvijas sakarā!
Vispār es sapņoju par ideālu pasauli, kur valstis netiktu vērtētas pēc tās bruņoto spēku varējuma. 90to sākumā man likās, ka, lūk, drīz mēs dzīvosim šādā pasaulē, bet nācās vilties.
Lai veicas!
M.