Kauja Helsinkos, 2015
Latvieši vienmēr bijuši klāt EDSO procesos Helsinkos un arī pirms tiem. Piemēram, jau 1973. gadā notika Pasaules brīvo latviešu apvienības kampaņa, kuras laikā šīs apvienības vadītājs Uldis Grava pat tā nejauši iekļuva Helsinku Drošības un sadarbības konferences sagatavošanas konferencē, ar ko izsauca šoku somu kārtības sargos, kuri bija spiesti viņu atkal no tās izvadīt – jo pārdrošais latvietis atļāvās tiešā tekstā pašam PSRS ārlietu ministram Andrejam Gromiko pārmest Baltijas okupāciju. Protams, tas pamatīgi tika atspoguļots presē! PSRS delegācija gan tāpēc mēģināja panākt pret latviešiem zināmas represijas, taču tas apvienību tikai saliedēja un ļāva tai labi pastrādāt tuvākos pāris gadus līdz t.s Helsinku nolīguma parakstīšanai 1975. gadā (Nobeiguma akts par Eiropas Drošības un sadarbības konferenci).
Otrs gadījums, kuru gribu te izcelt, norisinājās vēlāk 1985. gadā, kad kopā ar citiem aktīvistiem ar t.s. Baltijas brīvības un miera kuģi braucām gar Baltijas krastiem un nokļuvām Somijā, kur organizējām lielu protestu pret Maskavas agresiju Baltijas valstīs – ārpusē pie ēkas, kurā norisinājās EDSO konference, Helsinku nolīguma parakstīšanas 10. gadadienā. Bijām tur ar apmēram 300 trimdas baltiešiem, no kuriem vairums bija latvieši. Faktiski ieradāmies jau pirms pasākuma, tāpēc apkārt bija daudz žurnālistu, kuriem tobrīd vienkārši nebija, ko darīt. Un te pēkšņi tāds notikums! Atkal guvām milzu publicitāti, kas savukārt deva iedvesmu rīkoties tālāk.
2015. gadā pienāca mana kārta nu jau kā pilntiesīgam Latvijas delegātam (kopā ar Latvijas delegācijas vadītāju Edvīnu Šnori un konsultantu Igoru Aizstrautu). Un grozies kā gribi, bet ir sajūta, ka vēsture nekur tālu nav aizgājusi – atkal iemesls ir tās pašas Maskavas agresija citās valstīs… Proti, Ukrainā, un vispār jau arī it visur pasaulē, pielietojot jaunu kara formu, kuram nu jau ir plaši izplatīts nosaukums „hibrīdkarš” un kura pamatā ir vērienīgas propagandas mašīna.
Šoreiz tā atkal bija apaļa jubileja – Helsinku nolīguma parakstīšanas nu jau 40. gadadiena. Pirms plenārsēdes atklāšanas notika pastāvīgās komitejas sanāksme, kurā piedalījās tikai delegāciju priekšsēdētāji, un tajā ieradās Krievijas pārstāvis Nikolajs Kovaļovs, tikai lai publiski „noraudātos” par lielo netaisnību, ka pārējā delegācija nevarot piedalīties sankciju dēļ. Un franču un vācu delegāti viņam aplaudēja… Kaut arī Kovaļovs teica pilnīgas muļķības – sākot ar to, ka krievi esot 80-ajos cīnījušies pret talibiem (un tas nekas, ka talibi vispār radās tikai 90-ajos), un beidzot ar iepriekš minēto (un tas nekas, ka no 20 vai 21 cilvēku lielās delegācijas tikai 6 tika liegta iebraukšana Somijā, turklāt viņiem pārstāvniecībā ir nozīmēti arī pastāvīgie vietnieki). Faktiski Krievijas delegācija pēc pašas vēlēšanās boikotēja pasākumu un ar (ne tikai, bet arī) to mēģināja torpedēt konferences darbu kopumā. Un zināmi panākumi tam bija – kopš tā brīža daudzas delegācijas reizi pēc reizes pauda viedokli, ka nedrīkst pieņemt nevienu rezolūciju, kurā minēta Krievijas rīcība, jo zālē taču nav otras puses, kura varētu sniegt savu komentāru… Neskatoties uz acīmredzamo boikotu. Rezultātā gan tas pilnībā nenostrādāja, tomēr visas konferences gaitā uzturēja lielu spriedzi un atņēma daudz vērtīga laika.
Diemžēl jāatzīmē, ka Krievijas viedoklim piekrita delegāti no Francijas, Itālijas, Holandes; par Centrālāzijas valstīm pat nemaz nerunājot. Un attiecīgi arī nebalsoja. Varēja redzēt, ka Krievija ārpus konferences telpas tomēr intensīvi strādā ar savām aukstā kara metodēm, „noderīgajiem idiotiem” utt. Ir jūtams, ka kopš EDSO PA ziemas sesijas Vīnē pieaugusi Krievijas ietekme atsevišķās delegācijās, sācis daudz nopietnāk strādāt propagandas aparāts.
Ziemeļvalstīm, šajā gadījumā Baltijai un Zviedrijai, un Ukrainai ar Poliju bija smagi jāstrādā, lai šo visu atspēkotu, spriedze tiešām bija pamatīga. Nokaitināja kāds franču delegāts, kurš jau pirmajā konferences dienā metās pārmest Kanādai, ka tās rezolūcijas par Krieviju esot ASV un konkrēti CIP „diktētas”. Kas diktēja paša francūža runu, miniet trīs reizes… Pietiks pat ar vienu reizi.
Biju pieteicies debatēm jau pirmajā dienā, taču kopumā pieteikušos bija tik daudz, ka nebija iespējams nodrošināt visiem vārdu uzreiz, un rindas kārtībā mana kārta pienāca tikai trešajā konferences dienā. Taču tas bija arī labi, jo deva man iespēju novērot notiekošo un krietni padomāt par to, ko vēlos teikt. Un izteikt es cita starpā nu vēlējos arī pateicību Kanādai un ASV par izrādīto atbalstu Baltijas valstīm pēc Putina agresijas Ukrainā [manas runas pieraksts], atzinību par Kanādas iesniegto rezolūciju (citas delegācijas to nedarīja, bet vēlāk to pārstāvji savukārt pateicās man), kā arī nosodījumu jau minētajam francūzim. Pēc šī Francijas delegācijas vadītājs vicināja savas valsts zīmi un protestēja, ka es pārkāpjot kārtības rulli un ierobežojot citu tiesības uz savu viedokli (protams, kaut kā gan neievērojot, ka viņš pats mēģina ierobežot manas).
Interesanti, ka pēc manas runas Francijas delegācijā (kura iepriekš „ar pompu” bija paziņojusi, ka neatbalstīs rezolūcijas) viens francūzis tomēr pārvērtās par demokrātu un nobalsoja „par”. Par ko, protams, tapa no delegācijas vadītāja puses izlamāts. Redzēju pat, ka viņu mēģināja pierunāt pamest zāli, tomēr viņš atgriezās un turpināja balsot „nepareizi”. Un uz viņu sāka skatīties arī citi boikotētāji, piemēram, no Holandes. Arī vāciešiem un itāļiem sāka rasties savi „disidenti”. Un kā lai nebalso, ja notiek acīmredzami cilvēktiesību pārkāpumi, piemēram, okupētajā Krimā? Un kā ar parlamentārieti Savčenko? Un… Un…
Starp citu, Vācijas pārstāvis man vēlāk atzinās, ka esot dzimis un audzis Austrumvācijā un tāpēc jūtoties iepazinis krievus un zinot, ko no tiem var sagaidīt… Bet Šveice gan līdz gandrīz pēdējam brīdim boikotēja balsojumus. Kuluāros jau smīkņāja, ka Šveice tiešām ir īsteni neitrāla un tai vienalga, no kuras puses nāk nauda, ka tik ir ko atmazgāt!
Pēc šīm dramatiskajām dienām ļoti nogurušie delegāti ar milzīgu balsu pārākumu tomēr pieņēma visas rezolūcijas, tajā skaitā par Krieviju un Ukrainu. Un varējām atviegloti nopūsties, ka Krievijas ofensīva neklātienes trieciena veidā Helsingu nolīguma 40. gadadienā nav izdevusies. Un milzu iedvesmu manī radīja apziņa, cik kolosāla bija Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība!
Atliek tikai prātot, kā izskatīsies Helsinku nolīguma 50. gadadiena. Kur tad būs Ukraina? Un kāda būs Krievija? Vai varbūt būs pielikts punkts EDSO darbībai? Jo šis ir patiesi dramatisks brīdis, lielākais izaicinājums EDSO pastāvēšanā – kad viena EDSO valsts ir uzbrukusi otrai (faktiski jau otro reizi, pirmā reize bija pret Gruziju 2008. gadā).