Nesarežģīt vienkāršo

Okupāciju laikā latvieši no vāciešiem un krieviem ir iemācījušies bezjēdzīgu pedantismu – sarežģīt vienkāršas lietas. Ar šādu pedantismu var sagraut valstis un to pārvaldes modeļus, tādēļ okupācijas laikā tas pat bija noderīgi – tomēr šodien ar šādu rīcību tikai kaitējam paši sev.

Bezjēdzīgo pedantismu jeb vienkāršā sarežģīšanu nereti novērojām, pārņemot ES direktīvas un ieviešot valstī dažādas e-sistēmas. Tomēr pozitīvi ir tas, ka līdz ar integrēšanos Eiropas valstu saimē tas valsts pārvaldē un sabiedrībā ir novērojams arvien retāk. Un domāju, ka tā ir izzūdoša parādība.

Tomēr šad tad mēs vēl cenšamies pārspēt sevi un visus citus… Par bezjēdzīgo pedantismu nesen iedomājos, iepazīstoties ar Finanšu ministrijas sagatavoto priekšlikumu Latvijā ieviest diferencētu neapliekamo minimumu. Sākotnēji priekšlikums izklausās labi, bet pēc tuvākas iepazīšanās saproti, ka cenšamies izdomāt no jauna citur jau labi funkcionējošas lietas.

Ministrijas piedāvājums paredz līdz 2020. gadam pakāpeniski ieviest diferencētu neapliekamo minimumu. Tad neapliekamais minimums vairs netiks piemērots algām virs 1500 eiro, bet jau no 380 tas pakāpeniski tiks samazināts. Tik tālu izklausās pieņemami.

Tomēr izrādās, ka neapliekamais minimums vairs mazo algu saņēmējiem netiks piemērots ik mēnesi, kā tas notiek šobrīd. Ministrijas piedāvātajā sistēmā ikmēneša neapliekamais minimums būs nulle, bet mazo algu saņēmējiem būs iespēja to atgūt pēc aptuveni pusotra gada, iesniedzot VID ienākumu deklarācijas. Faktiski cilvēkiem, kuriem ir mazas algas un katrs eiro svarīgs konkrētajā mēnesī, nevis pēc gada, regulārie ikmēneša ienākumi saruks. Vai šie cilvēki drīkstēs arī par elektrību samaksāt reizi gadā, kad atgūs neapliekamo minimumu? Diez vai.

Tāpat, lai saprastu, kāds katram būs neapliekamais minimums, būs jāpiemēro īpaša formula. Visiem mazo algu saņēmējiem (nevis lielo ienākumu guvējiem) būs jāiesniedz ienākumu deklarācijas – tas būs slogs gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan pašiem mazo algu saņēmējiem. Noteikti, ka būs arī daļa tādu, kuri nepratīs, nesapratīs vai vienkārši nezināšanas dēļ deklarāciju neiesniegs. Un tie nav cilvēki, kuri var atļauties algot konsultantus un grāmatvežus.

Manuprāt, lai cilvēki maksātu nodokļus, viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir nodokļu sistēmas vienkāršība un saprotamība ikvienam. Ar šādu diferencēto neapliekamo minimumu, kur jāpiemēro īpašas formulas, jāsniedz deklarācijas un jāgaida nodokļu atmaksas, mēs strauji virzāmies pretējā virzienā. Varbūt to vēl varētu attaisnot, ja ieguvums nevienlīdzības mazināšanā un valsts budžetā būtu ļoti nozīmīgs.

Diferencēts neapliekamais minimums ir trijās Eiropas valstīs – Slovākijā, Lietuvā, Rumānijā. Man nešķiet, ka tās ir valstis, kuras Latvijai vajadzētu ņemt par piemēru ekonomikā vai sociālajā politikā. Gana bieži dzirdam, ka mums jāiekļaujas ziemeļvalstu saimē; tāpat mēs redzam, kur dodas Latvijas iedzīvotāji peļņas nolūkos – Īriju, Lielbritāniju, Vāciju… Kādēļ nemācamies no šīm valstīm? Šajās valstīs darbojas klasiska progresīvā nodokļu sistēma, kur progresīvas likmes tiek piemērotas ne tikai darba algai, bet visiem ienākumiem. Ja gribam mazināt nevienlīdzību un nodokļu sistēmu saglabāt vienkāršu un saprotamu, tad tas ir ceļš, kas būtu jāiet arī Latvijai.

Kādēļ progresīvas likmes jāpiemēro visiem ienākumu veidiem, nevis tikai algai? Tādēļ, ka darba alga nav sliktāks ienākumu veids (un nav tāpēc apliekama ar lielākiem nodokļiem) nekā peļņa no kapitāla pieauguma vai dividendēm. Tāpat ar šādu soli tiktu apturēta iespēja lielo ienākumu guvējiem savus ienākumus noformēt tā, lai būtu jāmaksā būtiski zemāks ienākumu nodoklis.

Mums bieži stāsta, ka kapitālam jābūt apliktam ar krietni zemākiem nodokļiem un tos paaugstināt nedrīkst, – citādi kapitāls no Latvijas „aizbēgs” uz labākām valstīm. Šim apgalvojumam es varēju piekrist pirms 20 gadiem, jo, lai izveidotu tirgus ekonomiku, nepieciešams piesaistīt kapitālu. Bet šodien ar šo apgalvojumu mēs esam aizkavējušies pagātnē. Uz kurieni kapitāls muks no Latvijas – uz Krieviju, kur nav progresīva nodokļu sistēma? Kādēļ šodien kapitāls neplūst no Francijas, Īrijas un Lielbritānijas uz Latviju, jo mums tam ir būtiski zemāki nodokļi?

Kapitālam ir vajadzīgs arī darbaspēks. Un, ja tas brauc prom, tad arī investīcijas šurp nenāks. Un loģiski, ka cilvēki brauc strādāt, piemēram, uz Lielbritāniju. Tur ir klasiska progresīvā nodokļu sistēma – ienākumiem līdz 833 mārciņām mēnesī IIN likme ir 0% (neapliekamais minimums), par katru nākamo nopelnīto mārciņu jāmaksā 20% likme, bet, ja mēneša ienākumi pārsniedz 12 500 mārciņas, tad par katru mārciņu virs šī sliekšņa – pat 45%. Un tās ir mārciņas, ne eiro. Cik Latvijā jāmaksā strādniekam nodokļos, ja viņš saņem mēnesī 833 mārciņas jeb 1100 eiro?

Tas ir virziens, kurā jāstrādā mūsu Finanšu ministrijai un jāvirzās Latvijai – vienkārša un taisnīga progresīvā nodokļu sistēma. Progresīvai nodokļu sistēmai ne vien jāsaudzē paši nabadzīgākie, bet jānodrošina, ka veidojas plašs vidusslānis. Jo tikai ar plašu vidusslāni varam nodrošināt sociālo stabilitāti valstī un ekonomisko izaugsmi. Galu galā, uz to mums norāda teju visas ekonomiskās starptautiskās organizācijas.

Arī izcilais franču ekonomists Thomas Piketty skaidro, ka ir normāli, ja direktoram, prezidentam vai citiem vadošajiem darbiniekiem tiek maksātas desmit vai divdesmit reizes lielākas algas nekā vienkāršā darba darītājam. Bet nav normāli, ja šī atlīdzība ir simts vai divi simts reizes lielāka. Ja daudzās valstīs šo netaisnību kaut nedaudz mazina progresīvā nodokļu politika, tad Latvijā nodokļi tikai vēl vairāk palielina arī neto ienākumu atšķirību. Thomas Piketty 2013. gadā izdevis grāmatu „Capital in the Twenty-First Century”, kurā, analizējot ekonomiskos procesus 250 gadu garumā, argumentēti pamato nepieciešamību veikt ienākumu pārdali, lai nodrošinātu valsts attīstību. Būtu lieliski, ja šī grāmata būtu pieejama arī Latvijas lasītājiem!

Starp citu, arī viņš pats ir miljonārs un gatavs no saviem ienākumiem nodokļos maksāt pat 65%, jo, kā pats apgalvo, pretī no valsts saņēmis izglītību, veselības aprūpi, publisko infrastruktūru, kas viņam ļāvusi kļūt bagātam.