Putina pēdējie „panākumi” Ziemeļvalstīs

6. un 7. maijā ka EDSO pārstāvis kopā ar tās delegācijas vadītāju Edvīnu Šnori viesojos NB8 formāta sapulcē Oslo. Minētais formāts (Nordic-Baltic Eight) apvieno mūs, trīs Baltijas valstis, un piecas Ziemeļvalstis – Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju. Interesanti, ka tieši tādā formā tas ir pastāvējis jau no pirmsākumiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, uzreiz vienojot mūs ar Ziemeļvalstīm un tādējādi radot iespēju ilgtermiņā aizstāvēt reģiona intereses kopumā.

Sapulces gaitā apspriedām politisko situāciju katrā no valstīm un arī notiekošo EDSO parlamentārajā asamblejā, kuras gadskārtējā sesija notiks šī gada jūnijā Helsinkos. Taču vissvarīgākais, protams, šobrīd bija pārrunas par to, kā vērtējam Krievijas ārpolitiku. Šeit izkristalizējās vairāki nopietni temati.

Pirmkārt, top arvien skaidrāks, ka Kremlī valda divas grupas. Viena grupa ir ekonomiskais bloks, kas jūt, ka valsts rezerves izsīkst, svaiga nauda no Rietumiem vairs nepienāk, – šis bloks spiež uz to, ka Krievijai jāmeklē izejas stratēģija, iespējams, jāmeklē izlīgums. Savukārt, otrs bloks ir tā saucamie „power players” – spēka bloks, kas uzskata, ka Putins pat ir pārāk mērens un Rietumi neuzdrošināsies uzņemties risku un aizstāvēt Ukrainu un Baltijas valstis. Pats Putins, kā izskatās, pēc zināmas vilcināšanās ir pieslējies šai otrajai grupai. Vēl apmēram gadu viņš var rīkoties pārliecinoši, pēc tam Krievija būs jau pārāk novājināta.

Kas attiecas uz informatīvo karu, tur vairs domas nedalās – ir skaidrs, ka „Russia Today” un tamlīdzīgie ir iekarojuši pirmo vietu pasaulē, bet Rietumiem nav, ko likt pretī. Turklāt Kremļa sponsorētie mediji ir tik slīpēti, ka daudzi pat joprojām nemana, ka tā ir tīra propaganda…

Par ko ir liels satraukums – nav šaubu, ka Krievija nevar mēroties ar NATO parasto ieroču ziņā (un Putins to zina), taču situācija pilnīgi mainās, kad sākam runāt par taktiskajiem ieročiem. Izskatās, ka Putins ir gatavs tos pielietot, un tur Krievijai ir liels pārspēks, jo Rietumos taktiskie kodolieroči daudzviet ir iznīcināti.

Ko dara Rietumvalstis?

Putins faktiski ir panācis, ka viņa radītie riski prasa permanentas pārmaiņas Rietumos. Vispār to vajadzēja saskatīt jau Gruzijas notikumos, taču tad Rietumi vēl nenoticēja, ka Krievija kļūs tik radikāla kā šobrīd. Tāpēc ir uztraucoši, ka Eiropai faktiski nav raķešu vairoga. Piemēram, Norvēģijai pat vispār gandrīz nav gaisa aizsardzības, izņemot F-35 iznīcinātājus un sešas novecojušas pretgaisa baterijas. Šobrīd norvēģi, protams, steidz situāciju labot, pastiprinot savu aizsardzības spēju, tiks pirktas jaunas iekārtas. Notiek nepārtraukti treniņi un apmācības (tāpat kā Baltijas valstīs), kurās ir pat atļauts „bumbot” neitrālo valsti Zviedriju – attiecīgi, ja krievi ienāktu Zviedrijā, kaimiņi būs gatavi nākt talkā. Arī Somija sadarbojas – „sametoties” ar Norvēģiju kopīgai F-35 iznīcinātāju apkopei un palielinot militāros uzdevumus.

Nedaudz atkāpjoties no Ziemeļvalstīm – pat Vācija ir palielinājusi militāros izdevumus. Nav daudz, papildus 8 miljardi eiro (protams, nav daudz Vācijai – Latvijai tie būtu 2 visas valsts gada budžeti), tomēr būtiski ir tas, ka īpašs uzsvars tiek likts uz militāro pētniecību, jauniem ieročiem. Protams, izdevumus palielina arī Polija. Vienīgā no visa reģiona, kas „izkrīt”, ir Dānija – tur ir pat dzirdēts, ka izdevumus vajadzētu samazināt.

Sapulces gaitā uzdevu jautājumu – tā kā Latvija šobrīd strādā pie tā, lai paaugstinātu militāros izdevumus līdz 2% no valsts budžeta (un centīsies to paveikt nevis līdz 2020. gadam, kā plānots iepriekš, bet jau līdz 2018. gadam), vai arī Norvēģija to varētu uzreiz izdarīt. Viņu atbilde bija – Dievs pasarg’, nē. Jo tik lielu summu nemaz nebūtu iespējams uzreiz apgūt un pilnvērtīgi izmantot, galvenais uzsvars ir uz plānotiem, pārdomātiem izdevumiem. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka izmaiņas ir uz visiem laikiem, jo uz Krieviju vairs nevar paļauties.

Pirmdien Latvijas Saeimā parlamentārās sadarbības grupa ar Zviedriju tikās ar Riksdāga deputāti, bijušo aizsardzības ministri Karinu Enstrēmu (Karin Enström), un viņa atklāja, ka tagad arī Gotlandē, kur agrāk nebija militāro spēku, izvietos vienu rotu. Bet vai ar to un Gotlandes zemessardzi varētu būt pietiekami? Komentēju, ka vajadzētu tad vismaz vienu bataljonu, kas būtu pārliecinošāk Putinam. Galu galā, arī Latvijas drošības kontekstā Gotlande ir stratēģiski svarīga vieta.

Tomēr jāatzīst, ka Zviedrijas un Somijas politiskajās elitēs arvien vēl nav pilnībā nobriedusi pārliecība par iestāšanos NATO (piemēram, Zviedrijā par to pārliecinātas ir tikai divas no astoņām partijām), kaut arī organizācija ir kļuvusi populārāka un starpvalstu sadarbība arī aizsardzības jomā kļuvusi daudz ciešāka. Tomēr, tomēr vēl ir saglabājies naivais sapnis par iespējamu neitralitāti mūsdienu situācijā.