Eiropa enerģētikas krustcelēs

Lai gan jau agrāk bija gana daudz brīdinājumu, ka Krievija nav uzticams partneris ne starptautiskajā politikā, ne biznesā, daudzi tos ilgi ignorēja. Tomēr šodien pat Krievijas agrākie draugi Eiropā atzīst, ka nespēj prognozēt tās rīcību un paļauties uz to. Ja neskaita militāros draudus, lielākās bažas rada Eiropas enerģētiskā atkarība no Krievijas. Beidzot ES ir gatava šo atkarību likvidēt, tomēr tas nebūs ne ātri, ne viegli. Tādēļ – jo ātrāk sāksim, jo ātrāk nonāksim pie mērķa.

Ir soļi, kas mērķa sasniegšanai jāsper kopā visas ES līmenī. Tikko tika pieņemts lēmums par ES Enerģētikas savienības izveidi, kas ir būtisks pamats kopējai enerģētikas politikai, pakāpeniskai fosilo energoresursu izmantošanas samazināšanai un pārrobežu enerģijas plūsmu nodrošināšanai visā ES. Tomēr pats būtiskākais – šāda sadarbība ļaus vienoti runāt ar energopiegādātājiem par resursu cenām un piegādes drošību visām dalībvalstīm kopā, tajā skaitā arī ar Gazprom.

Laikrakstā „The German Times” Friedbert Pflüger skaidri iezīmē ceļus, kā ES var panākt savu enerģētisko drošību (viņa teiktajā ir vērts ieklausīties, jo Friedbert Pflüger šobrīd ir Londonas King`s College Eiropas enerģētikas un resursu drošības centra direktors, bet iepriekš ieņēmis būtiskus amatus Vācijas aizsardzības ministrija un bijis Bundestāga deputāts):

1) ES jāturpina iesāktais darbs pie gāzes uzglabāšanas iespēju paplašināšanas un jaunu starpsavienojumu izveides ES iekšienē, kā arī jāattīsta reversās gāzes plūsmu spējas. Šie pasākumi nesamazinās ES atkarību no gāzes importa, bet palīdzēs izdzīvot krīzes situācijā. ES teritorijā ir atklātas nozīmīgas slānekļa gāzes rezerves, tomēr sabiedrība iebilst pret to apguvi – tādēļ tuvākajā nākotnē tas nebūs iemesls, lai izšķiroši samazinātu ES atkarību no importa.

2) Atšķirībā no ES, ASV pēdējos gados ir piedzīvojusi slānekļa gāzes ieguves revolūciju. Tomēr, ņemot vērā tikko piedzīvoto naftas un gāzes cenu kritumu, slānekļa gāzes konkurētspēja ir mazinājusies. Turklāt, pieskaitot vēl transportēšanas izmaksas līdz Eiropai, gāzes piegādes no Krievijas noteikti būs ekonomiski izdevīgākas. Piedevām Āzijā par ASV piegādāto gāzi ir gatavi maksāt augstāku cenu.

3) Pirmā reālā iespēja dažādot gāzes piegādātājus ES ir Trans Adriatic cauruļvads, kuru varētu pabeigt 2019. gadā. Tas ļaus Eiropai saņemt gāzi no Azerbaidžānas. Tā būs reāla alternatīva, tomēr sākotnēji caur cauruļvadu būs iespējams piegādāt vien 10 miljardus kubikmetru gāzes gadā jeb mazāk nekā 2% no ES gada patēriņa.

4) Būtiskas dabasgāzes ieguves iespējas atklātas pie Vidusjūras austrumu krastiem netālu no Izraēlas un Kipras. Viens no risinājumiem būtu būvēt gāzes vadu no Izraēlas caur Kipru uz Turciju un tālāk uz ES. Lai gan šim gāzes vadam ir potenciāls, ģeopolitiskie konflikti reģionā var būtiski apgrūtināt tā realizāciju.

5) Lieli gāzes resursi ir atklāti arī Irākas Kurdistānas reģionā, un Kurdistānas reģionālā valdība, sākot no 2017. gada, plāno lielu daudzumu savas gāzes eksportēt uz Turciju un arī tālāk, tomēr norādot – vispirms ar gāzi tiks nodrošinātas vietējās vajadzības. Tomēr arī šajā reģionā pastāv nozīmīgi drošības riski, kas var kavēt gāzes eksportu.

Eiropai ļoti pozitīvs ir apstāklis, ka pēc ilgāka laika pie gāzes tirgus  horizonta ir parādījusies Irāna. Irāna un sešas pasaules lielvalstis tikko panākušas kompromisu par galvenajiem punktiem, uz kuriem balstīsies vienošanās par Teherānas kodolprogrammu; galīgo vienošanos plāno parakstīt līdz jūnija beigām. Ja Irāna pildīs savas apņemšanās, pakāpeniski tiks atceltas pret to noteiktās ekonomiskās sankcijas, kas ietver arī gāzes un naftas eksporta ierobežojumus. Irānai ir potenciāls mainīt pasaules gāzes tirgu, un Irānas gāze viegli atrastu ceļu arī uz Eiropu. Jāņem vērā, ka Irānai pieder pasaules lielākās dabasgāzes rezerves.

Vēlos atzīmēt, ka Krievijas uzņēmuma Gazprom pozīcijas Eiropā mazina ne tikai arvien aktīvākie Eiropas centieni rast alternatīvus gāzes piegādātājus, bet arī paša uzņēmuma politiskā darbība. Gazprom attīstības projekti nereti bijuši politiski motivēti, bet ekonomiski neizdevīgi. Līdz ar to Gazprom piedzīvo arvien jaunus šķēršļus šo projektu realizācijā un saskaras ar finansiālām problēmām.

Turklāt pēdējā laikā arvien skaļākas kļūst runas, ka Eiropas Komisija gatavo sūdzību un jau drīzumā  vērsīsies pret Gazprom par ļaunprātīgu monopolstāvokļa izmantošanu. Ilgtermiņā tas radīs vēl papildus grūtības Krievijas monopolistam, bet Eiropas patērētājiem varētu nodrošināt zemākas cenas un izdevīgākus piegādes līgumus. Savukārt, Gazprom centieni vērsties pret valstīm, kas atver savu tirgu alternatīviem gāzes piegādātājiem, izčākst. Gazprom tikko atsaucis prasību Starptautiskās tirdzniecības palātas šķīrējtiesā pret Lietuvu attiecībā uz ES Enerģētikas direktīvas Trešās paketes īstenošanu, ko Lietuva pabeidza pagājušajā rudenī. Šķīrējtiesa lietu izbeigusi.

Ne mazāk nozīmīgi ir soļi, kas mums pašiem jāsper Latvijā, lai stiprinātu savu enerģētisko drošību. Viens no tiem, iespējams, platākais un grūtākais, ir gāzes tirgus liberalizācija jeb atvēršana citiem piegādātājiem. Liels darbs šajā jomā ir paveikts, tomēr vēl daudz lēmumu jāpieņem, lai tiešām 2017. gadā mēs būtu brīvi no monopola.

Latvija vienmēr būs atkarīga no gāzes importa. Tādēļ ir svarīgi dažādot gāzes piegādātājus, lai mazinātu riskus. Tomēr vēl svarīgāk ir samazināt energoresursu patēriņu tur, kur to varam izdarīt. Energoefektivitātes pasākumiem, īpaši ēku renovācijai, ir jābūt vienam no mūsu energopolitikas stūrakmeņiem.