Par mākslu un politiku

Pagājušas LR 12. Saeimas vēlēšanas, saskaitīti rezultāti. Gan savā, gan Vienotības vārdā pateicos Latvijas iedzīvotājiem par vēlēšanās mums dāvāto uzticību – un apsolu, ka centīsimies to attaisnot divtik.

Šeit gribas pieminēt kādu prātā ienākušu līdzību. Jaunākajā „The Economist” numurā gandrīz veselu lapu aizņem raksts par diriģentu Andri Nelsonu, kura nesenais pirmais koncerts Bostonas simfoniskā orķestra direktora statusā iezīmējis jaunu pavērsienu šī orķestra darbībā – pēc trīs gadu ilgas „atstumtības”, kas sabiedrībā bija saglabājusies, pateicoties tā iepriekšējā direktora sliktās veselības noteiktajiem pārtraukumiem un saraustītajam darbam. Nu orķestris ir nostājies uz cita ceļa, un arī sabiedrība ir atzinusi gatavību to pieņemt.

Tā gadās – kaut kādu apsvērumu dēļ mākslinieks kādu brīdi nav pieņemams publikai, un tad viņš var būt vienalga, cik talantīgs, bet… Visu nosaka šis kontakts ar publiku. Taču Nelsona gadījums parāda, ka šo apburto loku var pārraut. Man šķiet, tas pats notiek Latvijas politikā – un vajadzīgs tāds pats izrāviens, kurā pati sabiedrība no jauna dotu politikai iespēju sevi parādīt.

Esam vienkārši pieraduši domāt, ka politiķi jau pēc noklusējuma ir sliktie – tas tāds kā mantojums no pagātnes, par kura segumu nemaz īsti neaizdomājamies. Ir pienācis laiks to vienkārši atmest un ieviest jaunas domas, paskatīties uz visu no pozitīvās puses, dot Latvijas politikai un Latvijai kopumā Īstu iespēju.