Mūsu drošība jaunajā pasaulē

Kamēr vairums cilvēku ir baudījuši savas pelnītās brīvdienas, man savas nācās “upurēt”, lai piedalītos vairākās nozīmīgās starptautiskās konferencēs par drošības jautājumiem, par kurām vēlos pastāstīt arī saviem lasītājiem. Kā pirmo noteikti jāmin Starptautiskā Drošības izpētes institūta (ICDS) organizēto Lennarta Meri konferenci ar nosaukumu „The Security of Mare Nostrum and Beyond: The Return of Northern Europe to the World Scene?” (Drošība Vidusjūras reģionā un tālāk: vai Ziemeļeiropa atgriežas uz pasaules skatuves?), kura notika laikā no 25. līdz 27. aprīlim Tallinā, – galvenais uzsvars tajā šoreiz tika likts uz drošību mūsu reģionā, tajā skaitā visu, kas šobrīd izriet no Ukrainā notiekošā. Drošības jautājumi šeit tika skatīti plašākā diapazonā – arī runājot par enerģētiku, gāzes tirgu u.c. Pamatjautājums bija par to, vai esam ceļā uz jaunu pasaules auksto karu.

Ziemeļbaltijas reģions kopā ar Poliju tagad ir atgriezies pasaules uzmanības centrā, jo gribot negribot ģeogrāfiski esam Krievijas „frontes zonas” valstis. Nu jau tas ir pilnīgi loģiski, ka arī Somijai un Zviedrijai ir jāstājas NATO.

Konferences ietvaros izteicu pateicību ASV par operatīvu leģendārās 173. brigādes gaisa desantu uz Baltijas valstīm un Poliju. Tas vispār sakrīt ar faktu, ka NATO militārajai komitejai bija jāizstrādā priekšlikumi rīcībai – te rezultāts. No Igaunijas bruņoto spēku pārstāvjiem izskanēja viedoklis, ka blakus ASV karavīriem viņi labprāt redzētu arī Vācijas Bundeswehr karavīrus.

Lielais jautājums ir par to, vai šobrīd Ukrainā notiekošais nozīmē pilnīgu attiecību modeļa maiņu starp Rietumiem un Krieviju -vai arī vēlāk notiks atgriešanās pie „business as usual” (biznesa kā parasti). Tālākā Krievijas rīcības Ukrainā acīmredzot izšķirs šo jautājumu, bet nākamajā konferencē, kuru vēlos pieminēt – Brīvās pasaules foruma Stokholmā organizētajā „Security in Northern and Eastern Europe” (Drošība Ziemeļ- un Austrumeiropā), – ASV pētniece Heather Conley daļēji ieskicēja atbildi. NATO samitā Anglijā šī gada septembrī NATO atgriezīsies pie sava sākotnējā pamatuzdevuma, proti, bruņotajiem spēkiem jākalpo savas teritoriālās aizsardzības vajadzībām, mazāk krīžu noregulējumiem, un samazināsies arī uzmanība un resursi attiecību veidošanai ar partnervalstīm. Par manis paustiem uzskatiem jautājumā par Zviedrijas un Somijas iestāšanos NATO var izlasīt zemāk.

29. aprīlī, atgriežoties Latvijā, paspēju vēl uz Kodoldraudu iniciatīvas, Eiropas Līderības tīkla un Latvijas Ārpolitikas institūta organizēto publisko diskusiju „The West and Russia: Charging (Un)known Waters?” (Rietumi un Krievija: iepeldam (ne)pazīstamos ūdeņos?), kurā piedalījās pārstāvji no Eiropas valstīm un ASV. Bija plānots runāt par kodoldrošības jautājumiem, jo tikšanās bija plānota pirms sešiem mēnešiem, bet Krievijas agresija ieveda savas korekcijas un runa sanāca tieši par to.

Tallinas konferencē dzirdēju, ka “putinisti” Maskavā izteikušies tā – esot bijis jauki, ka Ukrainas karavīri nešāva uz Krievijas karavīriem Krimā. Tomēr tas, ka nešāva, apliecinot, ka viņi nav “serioznie ļudji” (nopietni cilvēki), – un iespējams, tieši tāpēc ar tik vieglu roku arī tālāk Ukrainā tika ieviesti tie paši “aktīvie pasākumi”, kurus sekmīgi izmēģināja pirms tam Krimā. Jautāju Rīgas paneļdiskusijas dalībniekiem, vai Rietumi nav vainīgi pie tā, ka Ukraina nedeva pavēli saviem karavīriem aizstāvēties? Atbilde bija – drīzāk jā, lai nevairotu civilo upuru skaitu.  Bet kas notiek tagad austrumu Ukrainā? Tiesa, Janukoviča režīms bija darījis visu, lai atņemtu Ukrainas aizsardzības spējas – Aizsardzības ministrs bija Krievijas pilsonis! To pašu var teikt par Ukrainas drošības dienestu. Faktiski Janukovičs tādā ziņā bija Krievijas aģents. Polijas analītiķa atbilde bija tāda, ka mums jābūt spējām tūlīt dot nepārprotamu prettriecienu, ja “zaļie vīriņi” uzrodas pie mums. To pašu teica Igaunijas aizsardzības spēku komandieris Tallinas konferencē.

Starp citu, diskusijas ierakstu var noskatīties http://cdn.tiesraides.lv/960×540/20140429191223_tiesraides.lv.13_1

Tagad vēlos atgriezties pie manas runas Stokholmas konferencē. Piedalījos paneļdiskusijā par Ziemeļvalstu lomu NATO – kopā ar pārstāvjiem no Somijas un Zviedrijas.

Vispirms gribas izteikt atzinību „The Economist” starptautiskās nodaļas redaktoram Edvardam Lukasam no Lielbritānijas, kurš atzina, ka iepriekš ir pastāvējusi zināma vīzdegunība un vīpsnāšana par Baltijas valstu pārstāvjiem, kuri pauda bažas par iespējamo drošības apdraudējumu no Krievijas puses. 2013. gada konferencē mūsu toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks to minēja savā runā – un nu šiem baltiešiem izrādījusies taisnība.

Bet nu par Somiju un Zviedriju. Pagājušajā gadā Zviedrijas Aizsardzības komitejas delegācija viesojās LR Saeimā, jautājot – ko valsts var darīt vairāk, lai mēs ciešāk sadarbotos militārās aizsardzības jomā. Latviju šajās sarunās pārstāvēju es – kopā ar kolēģiem, Saeimas deputātiem A. Latkovski un O. Kalniņu. Ieteicām, ka pats labākais risinājums jebkurā gadījumā ir Zviedrijas dalība NATO, kas novērstu daudzus iespējamos pārpratumus sadarbībā – jo NATO partnervalsts un pilntiesīga dalībvalsts nav viens un tas pats. Arī NATO ģenerālsekretārs Rasmusens savulaik aizrādīja, ka atšķirībā no dalībvalstīm uz partnervalstīm neattiecas Ziemeļatlantijas līguma 5. pants (par uzbrukuma vienai dalībvalstij uztveršanu kā uzbrukumu visām un attiecīgu reakciju).

Runājot par Zviedrijas kaujas lidmašīnu piedalīšanos Baltijas gaisa telpas patrulēšanā šobrīd, norādīju uz vairākām problēmām, kas procesu apgrūtina. Galvenais jautājums, protams, ir – kādas instances pakļautībā tā notiek. Piemēram, ja notiek kāds negadījums vai pat bruņota sadursme, kas dos tālākos norādījumus, NATO vai šajā gadījumā tomēr Zviedrijas valdība? Un tad var sanākt, ka lidmašīnas vienkārši „aizmūk” no notikuma vietas – tādējādi šai patruļai zūd īstā jēga, nav pilnvērtīgas uzticības. Februārī Zviedrija un Somija faktiski piedalījās treniņos kopā ar Dāniju un Norvēģiju – virs Islandes, kura ir NATO. Taču Zviedrijas un Somijas lidmašīnām nebija bruņojuma, tās tikai demonstrēja solidaritāti – un reāla apdraudējuma gadījumā tās pazustu, bet vietā tiktu izsaukti iznīcinātāji no Anglijas.

Taču es noteikti nebūtu pret, ja Zviedrijai un Somijai būtu konkrētas vīzijas par drīzu iestāšanos NATO un līdz tam to lidmašīnas piedalītos kopīgos treniņu lidojumos, lai iepazītu Baltijas valstu gaisa telpu un nosēšanās manevrus konkrētajā teritorijas tipā. Kā uzzināju no viena zviedru žurnālista, divas lidmašīnas to ir jau darījušas – apmācību ietvaros nosēžoties NATO aviācijas bāzē Šauļos.

Jāņem vērā, ka Somijai ir 63 ASV ražoti iznīcinātāji, savukārt Zviedrijai – 73 pašu ražojuma. Tas ir ievērojams spēks, kura izmantošana NATO ietvaros noteikti būtu mūsu interesēs, tā kā Baltijas valstis iznīcinātājus pašas atļauties nevar. Bet, kā teica kāda Polijas pētniece Tallinas konferencē, Zviedrijai pirms iestāšanās NATO būtu daudz svarīgāk izkopt pašai savas aizsardzības spējas. Šodien Zviedrijas armija ir apmēram tik liela kā Latvijai un Igaunijā, kopā ņemot.

2009. gadā Zviedrija pieņēma tā saucamo solidaritātes deklarāciju, kurā apņēmās apdraudējuma gadījumā nākt talkā – bet ar ko? Deklarācijai nav seguma, un tas noved atkal pie tiem pašiem „neserioznie ļudji” (nenopietni cilvēki). Ar laiku, ja Zviedrija un Somija neiestājas NATO, var rasties sabiedrisko attiecību problēmas Baltijā. Sak, kā tas nākas, ka trīs Baltijas valstis, no kurām divas savulaik bija daļa no lielās Zviedrijas impērijas, šodien faktiski aizsargā lielo un bagāto Zviedrijas valsti – kura savukārt slēpjas aiz kaut kādas neitralitātes, kura nebija aktuāla pat aukstā kara laikā, jo Zviedrija cieši sadarbojās ar NATO.

Apzinoties savu pienākumu pret bijušo Latvijas pārstāvi – A. Pabriku, man bija jāriskē ar nākotnes prognozēšanu, un tā bija šāda – Somija būs pirmā, kas būs politiski gatava iestāties NATO (jo tā jau maijā pieņems likumu par uzņemošās valsts atbalstu – un jau agrāk Somijas toreizējais prezidents Ahtisāri ir atklāti pateicis, ka valstij tas ir jāizdara); savukārt Zviedrija vēl nav tik tālu tikusi. Pagaidām Zviedrijā tikai divas politiskās partijas stingri atbalsta šādu soli.