Stenogramma: Par Krievijas agresiju Ukrainā

Šī gada 6. martā Saeimas sēdē diskutējām par lēmuma projektu “Par Krievijas agresiju Ukrainā”. Te manas uzstāšanās stenogramma; jautājuma kopējo diskusiju var izlasīt Saeimas mājaslapā: http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/230

“Godātais Prezidij! Kolēģi! Tas, ka tā bijusi Krievijas agresija pret Ukrainu, – tas ir visiem skaidrs. Bet kas, interesanti, būs turpmāk? Būs tas, ka ar katru dienu, katru stundu parādīsies arvien vairāk faktu un nianšu, kas to apstiprina. Un tāpēc tas stāsts šodien nebeidzas. Mēs faktiski šodien arī rakstām ne tikai Latvijas vēsturi, bet arī Eiropas vēsturi.

Par to, ka tajā agresijā nenotika asinsizliešana… par to, ka nenotika asinsizliešana Krimā, mēs varam pateikties tam, ka gan Eiropas, gan Amerikas reakcija bija tik ātra un vienota. Es gribu uzsvērt, ka bija pilnīga vienprātība par to, ka tā ir bijusi agresija. Atšķiras domas par to, kādas sankcijas pret Krieviju ieviest. Par to ir runa, nevis par to, ka tā bija agresija!

Un, ja mēs tagad runājam par līdzīgām ainām, varbūt der atcerēties, kas notika Latvijā 1940.gada 14. un 15.jūnijā Masļenkos. To sauc par Masļenku incidentu: tur Sarkanā armija iegāja iekšā, pāri pār Latvijas robežu, un nošāva, nolaupīja vairākus mūsu robežsargus kopā ar viņu ģimenes locekļiem. Mēs visi to atceramies – tā saukto Masļenku incidentu.

Bet kāpēc es to pieminu? Vainoja Latviju par to… Latvija tika vainota par to, ka tā pirms gada pārkāpusi vienošanos par Krievijas bāzes izvietošanu Latvijā. Lielākus melus nevar vienkārši iedomāties! Un es to pieminu arī tāpēc, ka presē jau ir izskanējis, ka Merkele ir zvanījusi Obamam un pateikusi, ka Putins… prezidents Putins īsti vairs nedzīvo reālā pasaulē.

Nu, Vācijai ir mazliet cita versija par to, ko Merkele ir teikusi Obamam. Un arī Amerikai ir mazliet cita versija, bet pamatā tas ir viens un tas pats. Viņš tiešām nedzīvo realitātē, mūsdienu pasaulē!

Es nezinu, vai visi deputāti noklausījās Putina runu aizvakar, bet, ja kārtīgi noklausījās – un es ceru, ka arī mani kolēģi no kreisās puses to noklausījās -, tad varēja redzēt, ka Putins jau gatavo atkāpšanās ceļu. Godpilnu, pēc viņa uzskatiem, atkāpšanās ceļu!

Un te ir vērts arī pieminēt, ka Merkele sazinājās ne tikai ar Obamu; Merkele sazinājās arī ar Putinu, un tāpat arī visi citi pasaules prezidenti runāja ar Putinu… arī Ķīnas prezidents sazinājās ar Putinu, un pēc tam bija paziņojums. Ļoti interesanti – divi paziņojumi, kuri atšķiras! Tas, ko Krievijas prese teica, un tas, ko Ķīna teica. Nu… un Ķīnai nācās atkārtot to Drošības padomes sēdē Ņujorkā. Un tur Ķīna pateica: „Tas, ko mēs iepriekš teicām, bija patiesība! Proti, ka nedrīkst apdraudēt Ukrainas teritoriālo integritāti.”

Es gribu pateikt, ka par Rietumu ātro reakciju, nosodot agresiju… ka par to faktiski lauri pienākas arī Latvijai. Tas ir kaut kā piemirsies, un es domāju, ka mūsu ārlietu ministrs, būdams varbūt tāds kautrīgāks cilvēks, neteica, ka tā bija Latvija, kas ierosināja sasaukt Eiropas Savienības Ārlietu padomes pirmo sēdi. Tad ātri pievienojās Polija; piekrita. Un arī Lietuva. Tāpat pagājušajā svētdienā notika arī NATO ārkārtas sēde Briselē. Tā bija Latvija! Un par to mums faktiski nav ko kautrēties.

Tagad par vienu tādu niansi, kas nav izskanējusi nekur presē, bet tā ir iekšējos dokumentos, kas ir sarakstē starp Eiropas Parlamentu un mūsu, Latvijas, Saeimu. Proti, ne jau vieni paši Vācijas un Francijas, un Polijas ārlietu ministri brauca uz Kijevu uz sarunām ar Kijevas parlamentu, Augstāko Radu, un Janukoviču. Viņus, protams, pavadīja cilvēki, un viens no viņiem, kas pavadīja Valteru Šteinmeieru, kas ir Vācijas ārlietu ministrs, bija Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijas vadītājs Elmārs Broks, kas mums ir ļoti labi pazīstams. Un viņš teica, ka viņi veda sarunas ar parlamentu, ar Radu, un ar Janukoviču, ka tika parakstīta vienošanās, ka viņi tūlīt, 48 stundu laikā, atgriezīsies pie iepriekšējās konstitūcijas, pie 2004.gada konstitūcijas, taču pēc tam Janukovičs pazuda. Kā var pildīt vienošanos, atvainojiet, ja prezidents pazūd? Dabīgi, vajadzēja vēlēt jaunu prezidentu, un visas lietas notika daudz ātrāk – vēlēšanas pārcēla no decembra uz maiju.

Un vēl viena interesanta lieta, kas presē nav parādījusies. Proti, sarunās piedalījās arī viens pārstāvis no Krievijas – Vladimirs Lukins. Tas nebija ārlietu ministrs! Var jautāt: kāpēc ne? Zināt, kas tas bija? Krievijas tiesībsargs! Tiesībsargs! Bet viņš tā arī neparakstīja šo vienošanos. Kāpēc Krievija neparakstīja? Un tagad viņi pārmet, ka tas… Krievija pārmet, ka valdība nav leģitīma. Ļoti interesantas nianses!

Nobeigumā es gribu jautāt… Man ir divi jautājumi: kas Ukrainā pavēlēja specvienībām? Un tagad runa ir par to, ka tā tiešām ir baigā specvienība, „Alfas” vienība… Kas pavēlēja šaut ar kaujas patronām uz civiliedzīvotājiem? Kas to izdarīja? (Dep. I.Zariņa starpsaucieni no zāles: „Krievija! Krievija!”) Mēs redzēsim, Zariņa kungs, labāk neizsaucieties!

Otrais. Atcerieties, ko pieminēja ārlietu ministrs par 1994.gada vienošanos, kad Ukraina piekrita nodot Krievijai savas lielās raķetes un kodolieročus – bumbas! Amerika un arī Lielbritānija pierunāja Ukrainu to darīt, jo pasaule tad būtu drošāka.

Tagad padomājiet paši! Ja Ukraina nebūtu nodevusi atomieročus Krievijai, vai šodien Krievija rīkotu agresiju pret Ukrainu? (No zāles dep. I.Klementjeva starpsaucieni.) Nerīkotu. Protams, nerīkotu. Un no tā izriet ļoti daudzi jautājumi. Ļoti daudzi jautājumi no tā izriet! Starp citu, viens no tiem jautājumiem tagad ir (iepriekšējās sarunās jau par to tika teikts) – kas tālāk notiks vispār pasaules politikā par kodolieroču ierobežošanu, jo te ir tagad viens piemērs, kas liecina: ja tas notiek, tad valsts vairs nav droša. Un tas tagad attiecas gan uz Irānu, gan… varbūt pat vēl uz Saūda Arābiju un uz citām valstīm.

Katrā ziņā viens no maniem secinājumiem ir tas, ka tiešām mums ir jāpastāv uz to, ka Amerikas taktiskie kodolieroči paliek Eiropā. Un tie jau… vairs nav daudz, jā… Tāpat kā Krievijai… Krievijā tie tepat pār robežu arī ir.

Un beigās es gribu atgādināt „Saskaņas Centram”, ka to, ka jūs spiežat pogas par šo rezolūciju, redzēs ne tikai Latvijā, bet arī Maskavā, to redzēs arī Kijevā – un ne tikai Kijevā, bet arī Berlīnē, Romā, Parīzē un Vašingtonā un, kas zina, varbūt arī Beidzinā jeb Pekinā.

Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA un RP frakcijas aplausi.)“