Viedokļi un ziņas: žurnālistikas krīze Latvijā?
Pirms kāda laika TV raidījumā „Sastrēgumstunda” mūsu ārlietu ministrs faktiski atklāja pamatīgu problēmu: diemžēl ne visi Latvijas žurnālisti ir sava uzdevuma augstumos, kad runa ir par publicējamās informācijas pārbaudīšanu.
Nesen Latviju apskrēja ziņa, ka Roberts Geitss, bijušais ASV aizsardzības ministrs savā jaunajā grāmatā esot paudis viedokli, ka Baltijas valstu uzņemšana NATO bijusi kļūda. Mūsu žurnālisti šo ziņu pārpublicēja viens pēc otra, to nepārbaudot, bet pārņemot kā patiesību – citējot Krievijas aģentūru „Interfax”. Ministrs Rinkeviča k-gs raidījumā aizrādīja, ka Geitsa grāmatā minēts tieši pretējais – Baltijas valstu uzņemšana NATO bija pareizs solis, kļūda bija pēc tam sasteigt tādu valstu uzņemšanu kā Bulgāriju un Rumāniju.
Tajā pašā raidījumā žurnālists Juris Paiders esot arī izteicies, ka tieši tas esot Krievijas šarms, kurš atsverot skandināvu ietekmi Latvijā. Šarms… Vai tiešām tik ātri ir aizmirsts, kā PSRS manipulēja ar informāciju? Interesentiem iesaku palasīt manā mājaslapā publicēto grāmatu „Gorkija 11a” – tur atmiņās esmu aprakstījis, kā VDK virsnieks Imants Lešinskis savulaik attaisnoja PSRS okupāciju, kura Latvijai esot nākusi par labu.
Metode bija ņemt faktus, sajaukt tos ar pusfaktiem un pasniegt kopā ar pilnīgiem sagrozījumiem, lai būtu iespēja atbalstīt melīgus apgalvojumus. Šajā gadījumā fakts ir tas, ka Roberts Geitss ir izdevis grāmatu. Fakts ir arī tas, ka tajā ir runa par Baltijas valstīm. Un tad pievienojas sagrozījumi, lai beigās dzimtu meli: Baltija kā kļūda NATO sastāvā. Bet Roberts Geitss tā nav teicis, un nepārbaudītu ziņu tiražēšana ir Latvijas žurnālistu grēks!
Vēlos aizrādīt – ja tik naivi vai pavirši būtu žurnālisti tajās pašās Skandināvijas valstīs vai citur rietumos, jau tajā pašā viņus „apēstu bez sāls” pašu kolēģi. Un otrs, kas acīmredzot galīgi nav „šarmanti” – ir tomēr jāatšķir viedoklis no ziņām.
Tiem, kas uzskata, ka Krievijas „Russia Today” vai „Interfax” ir garantēti ticami ziņu avoti, ieteiktu salīdzināt šīs aģentūras ar, piemēram, BBC. Labs piemērs – nesenais raidījums par Soču olimpiādi. Zināms, ka tur „pazudušas” milzu summas. BBC intervēja Krievijas pazīstamo politiķi Borisu Ņemcovu, kā arī Krievijas ekspertu Londonas ārpolitikas institūtā; uz jautājumiem tika aicināti atbildēt arī korporācijas „Olimpstroj” pārstāvji, taču tie atteicās un klusēja – pēc kā gan minētais Londonas eksperts piebilda, ka pat Krievijas valdība pati ir atzinusi, ka procesā novērota korupcija un pēc spēlēm notikšot izmeklēšana. Lūk, tā ir jāpasniedz informācija! Un tajā nav nekā šarmanta, tā vienkārši ir labā prakse profesionālā žurnālistikā.
