2014. gada Ārlietu debates Saeimā
Šodien Saeimā uzklausījām LR Ārlietu ministra – Edgara Rinkēviča kunga ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. Pēc šīs uzstāšanās tradicionāli norisinājās arī deputātu debates par ministra ziņojumu, kurās piedalījos arī es. Šeit manas runas stenogramma un audio ieraksts:
Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.
STENOGRAMMA
no www.saeima.lv
“Cienījamā Prezidija priekšsēdētājas kundze! Ekselences! Cienījamās deputātes! Godājamie deputāti!
Pēc sarunām ar NVO pārstāvjiem gan Eiropas lietu, gan Ārlietu komisiju tikšanās reizēs jāsecina, ka ārlietu ministra ziņojums ar katru gadu kļūst labāks. Tas priecē, jo ārpolitikai jābūt noenkurotai sabiedrībā. Pie šīs atziņas vēl atgriezīšos savas uzrunas beigās.
Ikdienas steigā un jaunas koalīcijas veidošanas procesā varam viegli aizmirst to, ka vēl pirms gada, kad apspriedām iepriekšējo ārlietu ministra ziņojumu, pastāvēja reāli kara draudi starp ASV un Irānu. Tad es pieļāvu 50 procentu varbūtību, ka karš varētu izcelties.
Ja lielgabali būtu toreiz runājuši, kāda šodien izskatītos mūsu straujā izaugsme? Benzīna cenas kāptu pie 4 latiem, proti, tuvu 6 eiro. Nez kāds tad būtu saturs mūsu debatēm šodien? Tika panākts diplomātisks risinājums. Ir panākta pagaidu vienošanās ar Irānu uz sešiem mēnešiem, un vienošanās rīcības plāns stājās spēkā pirms trim dienām.
Te redzam mūsu ārpolitikas veiksmi, strādājot kopā ar pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Sarunas vadīja Eiropas Savienības Augstā pārstāve ārlietās Katrīna Eštonas kundze, runājot visu 28 Eiropas Savienības dalībvalstu vārdā. Tas jau ir spēks. Bet pie sarunu galda ar Irānu piedalījās trīs Eiropas Savienības lielvaras – Lielbritānija, Francija un Vācija – kopā ar vēl trim ANO pastāvīgajām loceklēm ASV, Ķīnu un Krieviju. Šis sarunu formāts saucas „E+3+3”.
Saeimas Eiropas lietu komisija vairākkārt apsprieda un apstiprināja Ārlietu ministrijas (tātad – Latvijas) pozīcijas Eiropas Savienības sarunās ar Irānu, ar kurām ārlietu ministrs Rinkēviča kungs brauca uz Eiropas Savienības Ārlietu padomēm, lai vienotos par kopīgu politiku šajās sarunās. Diplomātiskais process turpināsies, kamēr nebūs sasniegta visaptveroša vienošanās, kas ļaus Irānai ražot kodolenerģiju tikai civilajām vajadzībām. Pēc tam Irāna varēs brīvi tirgot savu naftu un dabasgāzi pasaules tirgos. Kā jūs zināt, šīs izejvielas Irānā ir atliku likām.
Tomēr jāņem vērā, ka ir divas spēcīgas valstis, kuras pretojas pagaidu vienošanām, proti, Izraēla un Saūda Arābija. Nav skaidrs arī, cik tālu Irāna ir vispār gatava iet uz kompromisiem.
Ir vēl viena laba ziņa: izskatās, ka sarunas par Palestīnas valsts izveidi blakus Izraēlai ir izkustējušās no vietas. Tas nav tikai ASV nopelns, arī Eiropas Savienība te var ieskaitīt savā kontā zināmu virzību uz priekšu šī pusgadsimta, nu jāsaka jau ilgāk par pusgadsimtu, konflikta diplomātiskajam risinājumam.
Diemžēl ir arī slikta ziņa. Ukrainas negaidītais pagrieziens uz Austrumiem, mudina mūs atcerēties par civilizācijas sadursmju tēzēm, ar kurām pirms 20 gadiem nāca klajā Samjuels Hantingtons. Tas ir, par ģeopolitisko nomatu, kas stiepjas no Somijas
Austrumu robežas lejā gar mūsu Austrumu robežu līdz pat Adrijas jūrai, atdalot Rietumus no Austrumiem. Šī robeža novilkta jau 14.gadsimtā un ir maz kopš tiem laikiem mainīta. Lielais jautājums tagad ir – vai Ukraina var pārcelt šo nomatu aiz savas Austrumu robežas? Vai brīvais tirdzniecības līgums, kurš netika parakstīts Viļņā, liecina, ka tā to nevar, jo Krievija to nepieļauj. Krievija parādīja, ka tā var likt lietā itin visu, lai nosargātu, ko tā uzskata par savu ģeopolitisko telpu. Bet Eiropas Savienība ne visai vēlas piedalīties šādā kailas varas spēlē. Eiropas Savienības pieeja ir balstīta uz vērtībām, sarunām, dažādu pušu vienošanām. Eiropas Savienība nevar dāļāt naudu, nezinot, kur nauda patiesībā aiziet. To mēs visi zinām. Taču Ukrainai līgums ar Eiropas Savienību būtu ļāvis ietaupīt pus miljardu eiro gadā. Man šķiet, ka dramatiskie notikumi Ukrainā prasīs no mums daudz lielāku uzmanību, nekā līdz šim. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka notikumi tur vistiešākā veidā skar arī mūs, un ka vismaz puse Ukrainas iedzīvotāju skatās drīzāk uz Rietumiem nevis Austrumiem.
Noslēgumā, kā jau sākumā minēju, citēšu pirmo rindu no ārlietu ministra ziņojuma. Es citēju: „Latvijas ārpolitikas pamatmērķi ir valsts drošības un stabilitātes garantēšana, starptautiski veidojot priekšnoteikumus Latvijas ekonomiskajai izaugsmei un iedzīvotāju labklājībai”. Citāta beigas. Bet kā mēs to panāksim, ja mūsu valdības nestrādā ilgāk par diviem gadiem un diviem mēnešiem.
Mūsu lielā diaspora būs jau pamanījusi, ka Rietumos koalīcijas, par spīti iekšējiem strīdiem, lielākoties noturas līdz nākamām vēlēšanām. To būs pamanījuši arī mūsu vēlētāji, tepat Latvijā. Labi vēl, ka mums ir bijis premjers, kas trim valdībām mainoties vienai pēc otras, tomēr radījis Latvijai pozitīvu starptautisku tēlu mūsu sabiedroto acīs, un izkopis labus personīgus kontaktus ar tādām valstīm kā Vācija un Polija. ārpolitikā nevaram taču uzstādīt mērķus, lai pēc tam ar biežajām valdības maiņām paši radītu šķēršļus to sasniegšanai. Mēs, simts deputāti, laikam gan esam tiešā veidā atbildīgi par šādu situāciju.”
