Saeima un skolotāju algas

Šorīt pie Saeimas nama trokšņainā piketā vienojās Latvijas skolotāji, pieprasot algu paaugstinājumus. Un es viņiem pilnībā piekrītu, algas ir jāpaaugstina! Mēs, deputāti, jau neesam pret! Diemžēl ar vēlēšanos vien te nebūs līdzēts… „Par vai pret” – šādas kategorijas nemaz nepastāv, ja naudas tam vienkārši nav.

Ir ļoti grūti strādāt valsts pārvaldē tad, kad valstī ir krīze un brīvu līdzekļu nav vispār. Taču vēl daudz grūtāk ir strādāt valsts pārvaldē tad, ja valsts tikko sākusi pakāpties un nauda sāk lēnām ienākt – jo tad to uzreiz vajag visiem. Piemēram, mums ir grūtības izpildīt ES noteiktās prasības par atbalstu zinātnei – panākt 1,5% no IKP, bet tā ir tikai puse no tā, ko pieprasa EK. Savukārt, šodien piketējušie skolotāji ir tie, kuriem papildus līdzekļi jau ir bijuši piešķirti. Protams, ka gribas vairāk! Bet ko tad lai iesāk deputāti, ne jau naudu paši drukāt…

Pēc piketa skolotāju arodbiedrības LIZDA pārstāvji ieradās Saeimas Viesu zālē uz diskusiju, un tajā piedalījos arī es; secinājums – saruna bija vērtīga, abas puses saprot, ka nepieciešama konstruktīva diskusija un ceļi jāmeklē. Diemžēl apbēdināja kāds opozīcijas pārstāvis, kurš situāciju izmantoja populismam un lielīgi solīja visas arodbiedrības prasības izpildīt, turklāt ar uzviju. Katram skaidrs, ka bez patiesa  seguma šādiem solījumiem – ceru, ka arī arodbiedrības pārstāvji to saprata.

Šobrīd izskatās, ka skolotājiem ar zemām algām tās paaugstinās līdz 295 latiem, papildinot ar piemaksām par stāža garumu. Arī universitātēm tiks papildus līdzekļi. Varu tikai atkārtot – es jau labprāt visiem pieliktu algu, kaut dubultotu un trīskāršotu (īpaši mediķiem, kas rūpējas tajā skaitā arī par manu veselību), ja vien tas būtu šobrīd iespējams. Taču, ja Latvijā turpināsies politiskā stabilitāte, kas nodrošina labu ekonomisko izaugsmi, tad ar katru gadu varēsim algas tiešām paaugstināt.

Visu pārējo, ko es šeit gribētu sacīt, pirms manis jau lieliski noformulējis ir mūsu Finanšu ministrs Andris Vilks – tāpēc neatkārtošos, bet pievienoju šim rakstam Vilka kunga runu, kuru viņš teica Saeimas plenārsēdē pirms nedēļas:

„Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie deputāti! Attiecībā uz nākamā gada budžetu jāsaka, ka kopumā šis process, kādā mēs virzījāmies, lai budžets tiktu salikts un laicīgi iesniegts, bija pietiekami sarežģīts. Un likās, ka šis ir jau vēlēšanu gads, nevis nākamais. Kopumā sarunas bija pietiekami smagas, bet jāteic, ka rezultātu mēs esam sasnieguši. Budžeta deficīts nav pārsniegts, budžets ir iesniegts laikus. Tas satur daudzus kompromisus, daudzas un dažādas ambīcijas ir apslāpētas. Iespējams, ka tuvākie gadi… turpmākie gadi būs līdzīgi, kā tiks veidots budžets, – tādās dziļās, smagās diskusijās, bet jācer, ka šīs diskusijas tiešām varētu sākties laikus, jo ir vērts ultimātus acīmredzot jau laikus ielikt ministru dienas kārtībā un tad sākt ar ultimātiem. Tad kas paliek pāri? Cerams, ka daudz kas paliek pāri. Tad var sadalīt pa ministrijām, pa jomām. Bet nu tas ir izdarīts, un paldies kolēģiem!

Attiecībā uz budžetu. Šeit no kreisā flanga izskanēja doma, ka šis ir stagnācijas… bezizejas budžets un tamlīdzīgi. Tad ir jautājums: kuru Eiropas valsti varētu nosaukt šajā brīdī vai pagājušajā gadā, kur ir attīstības budžets, lēciena budžets? Cik jums tādas valstis rādās? Vai jūs Japānas budžetu vai ASV budžetu, vai Krievijas budžetu arī varētu nosaukt par kaut kādu attīstības lēciena budžetu?

Latvijā nav nekāds stagnācijas budžets, jo mums tomēr ekonomikā ir izaugsme. Gribat vai negribat, bet tie ir 5-4 procenti. Un arī nākamgad un arī tuvākajos gados būs ne mazāk kā 4 procenti.

Ja paskatāmies uz ekonomikas attīstību, nevaram neredzēt arī tādas lietas, ka tiek baidīts ar cenu lēcienu un nezin kādiem šokiem. Inflācijas līmenis ir bijis nulle arī iepriekšējā gadā, un arī citos iepriekšējos gados inflācija ir bijusi ļoti maza, ir bijusi pat deflācija. Es neredzu iemeslu, kāpēc tuvākajos gados Latvijā būtu spējš cenu lēciens. Neatkarīgi no tā, vai esam ar vai bez eiro, inflācijas līmenim ir jābūt nevis nullei, kas ir negatīvi priekš ekonomikas, bet adekvātā līmenī ar jebkuru no Austrumeiropas valstīm. Kā jūs redzat, tagad arī blakus esošajās valstīs tie ir 1,5-2,5 procenti.

Paskatīsimies arī uz pārējiem rādītājiem! Var jau gausties, ka Latvijā viss iet uz leju, kā jūs te minat, bet nu izaugsme pati par sevi rāda… Izaugsmes kompozīcija jeb struktūra ir pietiekami sabalansēta. Nevajag „izvilkt” vienu vai otru ceturksni un teikt, ka tajā brīdī kaut kas noticis. Gan lauksaimniecībā ir labs potenciāls – gadā kopumā gūta pozitīva izaugsme -, gan arī rūpniecībā. Un attiecībā uz komercpakalpojumiem, finanšu pakalpojumiem jūs varat šeit noskaidrot, saņemt arī pie statistiķiem informāciju par metodoloģiju. Un tas nav tikai Latvijas jautājums; līdzīgus jautājumus par šiem pakalpojumiem, kāpēc tiem ir tāds spējāks lēciens, uzdod daudzu valstu valdību cilvēki.

Tāpat arī, ja mēs paklausāmies mūžīgo gaudu stāstu par eksportu vai par ražošanu… Abi šie ļoti svarīgie segmenti ir krietni virs pirmskrīzes līmeņa. Lielā daļā Rietumeiropas un arī Austrumeiropas valstu nav pirmskrīzes līmenis sasniegts ne eksportam, ne rūpniecībai. Paskatīsimies arī uz tā saukto tekošā konta deficītu, kurš parāda, cik sabalansēti Latvijas ekonomika attīstās! Jā, mēs jau – neatkarīgi no tā, vai ar vai bez aizdevējiem, – turamies pie nulles… mīnus 1 procents… Kaut kas nebijis, negaidīts priekš Austrumeiropas valsts! Tātad mēs spējam sabalansēti dzīvot.

Tālāk jautājums par budžeta sastādīšanu. Kā jau Reiznieces-Ozolas kundze minēja, nu… ka grūti bez aizdevējiem, bet mēs budžetu jau otro gadu sastādām bez aizdevējiem. Un es sevišķi neredzu, ka kaut kas būtu mainījies, – neatkarīgi no tā, vai tie aizdevēji bija vai nebija. Protams, aizdevēji apklusinātu daudzus karstgalvjus attiecībā uz budžeta struktūru, būtu daudz mazāk ultimātu, bet nu mēs esam iemācījušies arī tikt galā ar ultimātiem un arī tikt galā bez aizdevējiem. Tā ka vajadzētu justies gandarītiem arī par to, ka mēs tomēr esam no savām iepriekšējām biksēm izlīduši ārā un esam tomēr citā līmenī; mēs neesam vairs bērnudārzā.

Attiecībā uz eiro un daudzām citām lietām. Mums nākamajā gadā ir daudz izaicinājumu, bet es domāju, ka tas ir pozitīvs un loģisks pavērsiens un eiro ieviešana būs pozitīva; tas pāris gadu laikā, es domāju, dos labu pavērsienu Latvijas ekonomikai.

Labā ziņa, ko es jau minēju, tiešām ir tā, ka budžeta deficīts nav pārsniegts, un mums jāmācās ar to dzīvot.

Savukārt attiecībā uz to, kā tas viss fonds te izskatās… Brīžiem es, klausoties sevišķi opozīcijas runātājos, nesapratu, vai es esmu budžeta sarunās vai kaut kādā, teiksim, nezinu, teātrī vai šovā, jo principā te jau parādās tādas kompozīcijas kā – „Cik varētu maksāt viena balss”… Var katrs skaitīt… Varbūt nāciet runāt un nolieciet blakus lentīti, uz kuras ir uzraksts, cik maksā jūsu personīgie piedāvājumi?

Tāpat arī attiecībā uz, pieņemsim, „Saskaņas Centra” redzējumu uz dzīvi, uz tālāko Latvijas attīstību: „Ja „Saskaņas Centrs” tiktu beidzot pie varas, kā tad viss pavērstos!” Nu, pilnīgi skaidrs, kā tas pavērstos! Nu, iepriekš jau tika teikts… Jums interesē liels budžeta deficīts. Nu, lai pasniegtu jūsu dāvanas sabiedrībai, ir vajadzīgs ļoti daudz smago mašīnu, piekrautu ar eiro banknotēm. Kur jūs tās dabūsiet, es nezinu, jo acīmredzot diez vai Latvijas Banka jums tās dos, jums būs jāmeklē citi kanāli. Jūsu piedāvājums maksātu daudzas mašīnas, kuras braukātu pa Latviju, un principā šeit jums vajadzētu sēdē sēdēt nevis tā, kā jūs tagad sēžat – drūmās drānās -, bet sarkanos Salaveča kostīmos ar cepurēm, jo tās ir Ziemassvētku dāvanas!

Tā ka jāsaprot arī tas, ja jūs tiešām domājat kādreiz tikt pie varas!

Es saprotu, jūs tracina tas, ka jūs neesat bijuši ne reizi pozīcijā. Nu tomēr nerunājiet ar tik bērnišķīgām frāzēm!… Jūs redzat, kas notiek Eiropā, Japānā, ASV, jebkurā valstī! Pat Krievija mokās, lai sabalansētu budžetu. Nevar solīt to, kas nav izpildāms. Nu mūsu budžets… Mums jāiemācās dzīvot ar bezdeficīta budžetu. Mēs esam ļoti tuvu tam. Jums ir tikai piedāvājums braukt ar smagajām mašīnām, nekā cita jums nav. Tā ka, ja jūs gribat tiešām būt tā kā sociāldemokrāti (jūs droši vien skatāties uz Zviedriju ļoti labi un uz Vāciju), tad jau, protams, paskatieties, kas viņu programmās ir! Tur nav smago mašīnu ar naudu. Tur ir normāla, sabalansēta sadarbība.

Tā ka, manuprāt… Es domāju, ka budžetā ir daudz kompromisu, budžets satur daudzas pozitīvas lietas un nedrīkstētu pret to balsot.

Jūs balsojat pret algām, jūs balsojat pret sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Arī darbaspēka nodoklis beidzot par mazu daļu tomēr ir samazināts kārtējo reizi, un arī turpmāk, es domāju, tas būs iespējams, bet šeit nekādi lēcieni diemžēl nav iespējami, jo nav sabalansēts… nav iespējams sabalansēt, ja izaugsme ir tāda, kāda ir pie mums, – 4 vai 5 procenti -, bet pie 10 procentu izaugsmes mēs nekad neatgriezīsimies, jo tas nav vajadzīgs. Tā ka, lūdzu, uztveriet nopietni! Šis budžets tiešām ir laba ziņa visai mūsu sabiedrībai, tāpēc atbalstiet to.

Paldies.”