Eiropa un Amerika – jaunā ģeopolitika
Šodien Eiropas lietu komisijas sēdē Saeimā atbalstījām 1. pozīciju par sarunu uzsākšanu ar Amerikas Savienotajām valstīm – par brīvās tirdzniecības līgumu. Faktiski runāts par to ir jau gadiem ilgi, taču Baraka Obamas ievēlēšana uz otru termiņu paver iespējas to beidzot tiešām realizēt – jo ASV prezidentam nu ir brīvākas rokas un vienlaikus arī Eiropas Savienībā vēl kādu laiku nebūs vēlēšanu. Ja šīs sarunas būs veiksmīgas (tām noteikti jānotiek 2 gadu laikā – jo nākamais prezidents būs tikai pirmā termiņa prezidents, kam atkal jāuztraucas par tālāku ievēlēšanu, un tāpēc visdrīzāk darbosies diezgan atturīgi), – ES un ASV savienība kļūs par ietekmīgu ekonomisko varu, kuras rīcībā būtu teju puse pasaules bagātību. Ģeopolitiskās prognozes rāda, ka drīz lielākā pasaules ekonomika būs Ķīnai, tai apsteidzot ASV – un perspektīvā arī Indijai, kura Ķīnai jau min uz papēžiem.
Šobrīd varam novērot, ka ASV pakāpeniski pārvieto savu militāro spēku uz Klusā okeāna reģionu; pēdējais ASV tanks pameta ES teritoriju pagājušajā mēnesī. Tas norāda, ka ES pie jaunās pasaules kārtības ir ļoti svarīgi vienoties ar ASV. Labs piemērs te ir strīds par saules paneļu cenu dempingu Eiropā – ES, lai aizsargātu savu darba tirgu, ir noteikusi noteiktus tarifus Ķīnas produkcijai šajā jomā, bet Ķīna draud ieviest „atbildes” sankcijas ES precēm, kas draud ar sava veida „tirdzniecības kara” veidošanos. Bet ASV ir savulaik rīkojusies līdzīgi, tomēr tai šādi draudi izteikti netiek. ASV ir centralizēta federālā vara, kamēr ES tādas nav – un vairākas valstis, baidoties zaudēt savu eksporta tirgu Ķīnā, jau ir paudušas nostājas pret EK. Un tas demonstrē zināmu vājumu, ko Ķīna acīmredzami steidz izmantot.
Tajā pašā laikā divas lielākās militārās varas pasaulē – ASV un Ķīna – meklē ceļus, kā izvairīties no konfliktiem, un Eiropai tas ir „jāliek aiz auss”. Šos centienus uzlabot savstarpējo sadarbību labi atspoguļo vēl pagājušās nedēļas nogalē Dienvidkalifornijā “kreklā un bez šlipses” notikusī neformālā Baraka Obamas tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu – kurš vēlējās atrast jauna pagrieziena punktu Ķīnas un ASV attiecībās.
Ķīna kā augoša militārā vara var apdraudēt ASV un tās sabiedroto valstu pozīcijas Klusā okeāna reģionā. Tomēr ES minētais brīvās tirdzniecības līgums ir daudz vajadzīgāks nekā ASV, jo savā „State of the Union Address” runā februārī Obama līgumu pieminēja nelabprāt un arī tikai pēc tam, kad bija runājis par līgumu ar Klusā okeāna reģiona valstīm. Te nu gan eiropiešiem jāsaprot, ka pasaule ļoti ātri mainās un ir jāskatās uz procesiem globāli – „neuzkaroties” detaļās, kuras vienmēr var atrisināt sarunu ceļā (piemēram, ĢMO jautājumus un tamlīdzīgos).
Mums, Eiropas Savienībai, ir svarīgi atvērt publisko iepirkumu Amerikas tirgū, tajā pašā laikā kāpinot mūsu preču eksportu uz ASV. Iespējams, tiksim arī pie lētākas naftas un gāzes! Prognozes liecina, ka 2020. gadā ASV būs šajā jomā lielākais ražotājs, apsteidzot Krieviju un Saūda Arābiju. Jācer, ka Eiropas Ārlietu padome tirdzniecības jautājumos savā tuvākajā sēdē (kas notiek jau šo piektdien) varēs vienoties par sarunu sākšanu.
