Krievu pasaule Latvijā

Pašvaldību un jo īpaši Rīgas domes vēlēšanu saspringtajā gaisotnē sabiedrības uzmanībai varētu būt paslīdējuši garām daži interesanti notikumi tālajā Latgalē. Taču viņnedēļ tur tika atklāta tā saucamā „Latgales vēstniecība GORS” – vērienīgs kultūras un jaunrades centrs. Kas mani darīja uzmanīgu, ir fakts, ka šī objekta, kas būvēts par Eiropas naudu, atklāšanā nez kāpēc piedalījās Krievijas vēstnieks (protams, savu uzrunu veicot krievu valodā un bez tulkojuma).

Gribot negribot šis notikums kopā ar vēl dažiem nule notikušiem, kurus aprakstīšu tālāk, kontekstuāli sasaucas ar manu neseno rakstu par „maigo kolonizāciju” Latvijā un „krievu pasaules” ekspansiju.

Rakstā minēju gan Latvijas jauniešu dalību „patriotiskās audzināšanas” nometnēs Krievijā, gan referendumu par krievu valodas oficiālu statusu Latvijā, gan Jūrmalas ekociematu „Putinka” un ne tikai to. Tagad šiem faktiem nākuši klāt jauni.

Te es pat nerunāju par SC uzvaru cīņā par varu galvaspilsētā. Taču uz kopējā fona tā ir pietiekami aizdomīga un uzmanīšanās vērta. Rezultāti pat vēl nav apstiprināti, taču jau ir bijuši paziņojumi, ka opozīcijai netikšot doti nekādi nozīmīgi amati (atšķirībā no Saeimas, kurā SC kā opozīcijas partija tiek cienīta un iesaistīta kopējā darbā). Esošais un acīmredzot arī tuvākās nākotnes Rīgas mērs, galu galā, arī ir viens no tiem, kas ar savu parakstu pieprasīja Latvijā par otru valsts valodu padarīt krievu valodu, kā arī nesen rakstīja vēstuli Krievijas vēstniekam, kurā cita starpā Krieviju esot dēvējis par Latvijas krievvalodīgo jauniešu dzimteni.

Varbūt visi šie notikumi ir tikai tāda nejauša sakritība, bet varbūt tajā visā ir arī kas vairāk. Jebkurā gadījumā nav iespējams noliegt, ka vienlaikus notiek mērķtiecīga sabiedriskās domas ietekmēšana Latvijā. No Rīgas domes puses intensīvi tiek atbalstīti krievvalodīgie mediji Latvijā, piemēram, krievu avīzēs pasūtot reklāmas laukumus par divreiz lielākām summām nekā latviešu (šādu informāciju nesen minēja LTV raidījums „de facto”, pamatojot to ar konkrētiem skaitļiem).

Starp citu, runājot par Krievijas vēlmi kontrolēt informāciju, – vai zinājāt, ka no 1. jūlija stājas spēkā Krievijas prasība visiem pasažieriem, kas veiks pārlidojumus vai braucienus Krievijas telpā, atklāt personīgos datus un nodot tos Krievijas varas iestādēm? Tas attiecas uz visiem datiem, kas nepieciešami biļešu rezervācijai – piemēram, personas kodiem, dzīvesvietu adresēm, kredītkaršu numuriem u.c. Protams, diez vai Eiropa tam piekritīs – ES normas aizliedz pārvadātājiem nodot pasažieru datus trešajām valstīm. Diemžēl nākamais iespējamais variants ir, piemēram, aizliegums ES aviokompānijām veikt pārlidojumus Krievijas gaisa telpā utt.

Pavasarī pie Latvijas robežām manītas arī Krievijas militārās lidmašīnas – gaisa telpas pārkāpumi gan nav fiksēti, uz to parādīšanos ātri reaģēja Lietuvā novietotā NATO patruļa, paceļoties gaisā un pavadot minētos lidaparātus. Lieldienās Baltijas valstu NATO patruļai pat nācās novērst Krievijas bumbvedēju tuvošanos Zviedrijas gaisa telpai, no krievu militārās lidmašīnas ir bijis nesens gaisa telpas pārkāpums arī Somijā. Tāpat pirms neilga laika tuvu pie Latvijas un Igaunijas robežām notikušas negaidītas Krievijas militārās apmācības – nepilnu 9000 cilvēku sastāvā (nepilnu tāpēc, ka 9000 ir tā robeža, pēc kuras par šo apmācību organizēšanu būtu oficiāli jāziņo).

Vai Krievija uzmanīgi kāpina savu militāro potenciālu? Un galvenais – kāpēc? Te der pieminēt statistiku – saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām 1989. gadā tikai 13% Krievijas iedzīvotāji uzskatīja, ka tai ir aktīvi ārējie ienaidnieki. Putina valdīšanas laikā šis skaitlis ir nemitīgi kāpis, un šobrīd par ārējā ienaidnieka esamību ir pārliecināti jau 70%! Valdība gan ar šādu datu publiskošanu laikam nav īsti mierā, jo ir pieprasījusi valsts senākajam un cienījamākajam sabiedriskās domas pētījumu centram „Levada” reģistrēties kā ārzemju aģentam. Agrāk tāds pats liktenis ir piemeklējis visdažādākās Krievijas NVO; tā faktiski, kā norāda „The Economist”, ir mērķtiecīga sabiedrisko aktīvistu stigmatizācija.

Runājot par represijām pret citādi domājošajiem – Krievijā tas jau sen nav nekāds jaunums. Bet ir viens pavisam nesens gadījums, kuru gribu izcelt īpaši. Runa ir par liberālo ekonomistu un valdības padomnieku Sergeju Gurijevu – kurā Medvedeva prezidentūras laikā valdība vēl ieklausījās, taču šobrīd ekonomists ir piedzīvojis savu tiesību rupjus pārkāpumus un bijis spiests meklēt patvērumu Francijā. Iemesls tam faktiski bija Gurijeva aicinājums veidot Krievijas ekonomisko politiku bez zagšanas un meliem…