Jēdziena „militārisms” kļūdainais pielietojums

Nesen masu medijos parādījās ziņa – Latvijas Aizsardzības ministrs piešķir apbalvojumu ASV militāristam. Protams, pēc tāda virsraksta gluži likumsakarīgi portālu komentāros uzvirmoja liels sašutums un daudz negatīvas kritikas, kuru šajā gadījumā nebija pelnījusi ne ministrija, ne kontradmirālis Montgomerijs, kurš ieguldījis daudz spēku sadarbībasnodrošināšanā starp ASV un Eiropu (un arī tiešā veidā Latviju), miera uzturēšanā, patriotiskajā un valstiskajā audzināšanā.

Atis Lejiņš, LR 11. Saeimas deputāts
Veiko Spolītis, LR Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs

Drīz pēc tam sekoja Gaiziņkalna torņa spridzināšanas pasākums, un atkal – kādā TV sižetā par militāristiem tika nosaukti pat mūsu pašu zemessargi. Šie abi gadījumi gan attiecas uz mediju darbu, taču kopumā jāsecina, ka pats apzīmējums „militārists” visā mūsu sabiedrībā jau sen ir iesakņojies ar nepareizu pielietojumu – attiecinot to uz visām kaut attāli ar bruņotājiem spēkiem saistītām personām, taču uztverē tomēr dominē tā negatīvā pieskaņa.

Patiesībā jēdziens „militārists” ir aizgūts no novecojuša marksistiska skaidrojuma par valstu vēsturisko attīstību – ar to tika apzīmētas tradicionālas kapitālistiskas varas, un līdz ar to sociālistu un anarhistu domātāji sevi dēvēja par antimilitāristiem. Viens no pirmajiem modernajos laikos jaunvārda laurus nopelnīja Napoleons, kuru savās atmiņās glorificēja Dečastenē madāma (Madame de Chasteney). Vēlāk jēdziens aizgāja nebūtībā – līdz 1860. gadā „utopiskais komunists” Prudons to izmantoja, lai apzīmētu Eiropas autoritārās Vācijas, Krievijas, Otomaņu un Austroungārijas impērijas, kuras bija nonākušas militāristu kontrolē.

Herberts Spensers savā „Principles of Sociology” izmantoja militārisma jēdzienu, lai skaidrotu dažādus sabiedrību tipus, un šādu skaidrojumu tālāk izmantoja kritiskās teorijas pārstāvji. No vienas puses, kapitālistiskās valstis tika vainotas militāristiskā imperiālismā, iekarojot jaunus noieta un izejmateriālu tirgus, un no otras puses, piemēram, Roza Luksemburga vainoja militāro rūpniecību proletariāta diskriminācijā. Komunisma ideoloģija, meklējot empīriskus pierādījumus, šādi aiz ausīm pievilka argumentus, lai skaidrotu dialektiski neizbēgamo šķiru cīņu starp militarizētām valsts varām un strādnieku „pieaugošo armiju”. Trešā ceļa gājēji fašisti un nacisti arī tika atzīti par militāristiem, un liberāļi par sarkanajiem militāristiem pēc 1917. gada nosauca lieliniekus. Aukstā kara apstākļos abu ideoloģisko strāvojumu pārstāvji vainoja viens otru militārismā, šādi stigmatizējot režīmus kā kaut ko

nevēlamu.

Militārisms ASV ieguva plašu skanējumu marksistisko diskusiju rezultātā tieši 1960. gadā, kad Vjetnamas kara laikā miera aktīvisti savus pretiniekus un militāri rūpnieciskā kompleksa pārstāvjus, izmantojot marksistisko vēstures interpretāciju, nosauca par militāristiem. Pēc Aukstā kara militārismu izmanto kreisi un anarhistiski noskaņoti autori, jo šādi piepilda militārismu ar ideoloģisku strāvojumu.

Rietumu akadēmiskās diskusijās pieņemts lietot militārisma jēdzienu, vien diskutējot par vēsturiskiem notikumiem, jo demokrātisko valstu bruņotie spēki nodarbojas pamatā ar savu sabiedrību aizsardzību, kuru liberālo demokrātiju apstākļos izmanto visi – neatkarīgi no ideoloģiskas pārliecības. Tāpēc arī mūsu masu medijiem būtu ieteicams izvairīties no ideoloģiski piesātināta jēdziena „militārists” lietojuma, jo latviešu valodā ir atrodami arī daudzi ideoloģiski neitrāli apzīmējumi, piemēram, bruņoto spēku pārstāvis, kareivis, karavīrs, virsnieks u.c.

Padomājiet paši – vai tiešām, piemēram, mūsu pašu vienkāršie kareivji vai pat zemessargi būtu pelnījuši apzīmējumu, kura definīcija vārdnīcās ir „tādas valsts politikas realizētāji, kurai raksturīga intensīva bruņošanās, lai stiprinātu militāro potenciālu agresijai pret citām valstīm”?