Esmu berlīnietis
Tik daudz gadu pagājis, un tomēr vēl nespējam tikt galā ar kara atstāto “mantojumu” – sašķeltību, kas radusies, reizēm pat vienas ģimenes locekļiem karojot dažādās pusēs.
Pavisam nesen, kā zināms, arī Valsts prezidents nācis ar priekšlikumu par nepieciešamo izlīgumu starp Otrā pasaules kara veterāniem – manuprāt, ļoti labi domāta un nepieciešama lieta; saistībā ar to vēlos piedāvāt Jums izlasīšanai kādu stāstu. Izdomātu, taču ļoti zīmīgu un, domājams, patiesībai tuvu.
Runa ir par L. Vilka stāstu “Esmu berlīnietis”, kas pirmoreiz publicēts 2008. gadā žurnālā “Jaunā Gaita” (iznāk kopš 1955. gada kā trimdas latviešu izdevums).
Papildinājums:
laikam ejot, esmu jau atzinis, ka L. Vilks patiesībā bija mans pseidonīms un attiecīgi arī šis literārais sacerējums
L.Vilks, ESMU BERLĪNIETIS
Diemžēl pienāca arī mana kārta dienēt PSRS bruņotajos spēkos. Izvairīties jau nevarēja. Mani ieskaitīja visprastāko kārtā – kājniekos. Par floti vai gaisa spēkiem vispār nevarēja būt ne runas. Biogrāfija. Tēvu paņēma Hitlers pēc vācu 6. armijas bēdīgi slavenās kapitulācijas Staļingradā, tātad nācās dienēt leģionā. Jūs jau ziniet, Ieroču SS leģionā. Viņš gan dezertēja, kad vienība atkāpās Latvijā un atradās netālu no mūsu mājām – gribēja mani redzēt, jo biju jau gadu vecs. Varbūt arī vienkārši negribēja vairs karot.
Kad paaugos, viņš man sāka šo to pastāstīt par savu iepriekšējo dzīvi. Kā saka – nodeva nākamajai paaudzei informāciju. Kad vēl vairāk paaugos, sāku uzdot jautājumus – viņš nevairījās atbildēt, bet runāja strupi, reizē greizi pasmīnēdams. Citiem maniem skolas biedriem vecāki baidījās runāt atklāti par pagātni, par valsti, kas reiz bija, par leģionu un visu to pārējo. Bet manējais – pa tiešo. Tikai piekodināja, lai neizmuldos, citādi visus mūs iesēdinās. Stāstīja, ko bija redzējis karojot Krievijā. Daudz kas man bija galīgi jauns, piemēram, pirmo reizi dzirdēju, ka arī krieviem bijis savs leģions pret Staļinu, bet atšķirībā no mūsējiem, krievu karavīri bijuši brīvprātīgie!
Nu mani viņš jau arī redzēja tajā 1944. gada rudenī – māte pārbijās ne pa jokam. Šis bija naktī pielavījies pie loga un liegi klauvējis. Dienā negribēja rādīties, fronte nebija tālu, varēja sastapt žandarmus. Iepriekš bija sevi sagatavojis šādai varbūtībai – un noskaņojies viņus nošaut. Parasti viņi gāja divatā. Tēvam nebija mauzera šautenīte, bet labu labā patšautene. Uz komandu Halt! viņš tūlīt atklātu uguni. Viņš to pateica tā, it kā būtu to jau izdarījis. Pēc tam es ilgi viņam neko nejautāju.
Tēvu nemaz nemeklēja. Pieņēma, ka kritis. Pēc kārtējās kaujas, sedzot kādu atkāpušos vācu vienību, kad vēl lodes spindzēja uz visām pusēm, viņš mežā uz vēdera vienkārši aizrāpoja prom – un pazuda. Bez vēsts pazudušais. Mazums tādu karā! Biedri gan zināja, jo nojauta, bet nekā neteica. Klusībā novēlēja viņam daudz laimes. Patiesi, tēvam laimējās.
To viņš uzzināja desmit gadus pēc kara. Turklāt savā darba vietā tramvaju un trolejbusu pārvaldē. Tēvs bija metinātājs, lāpīja sabiedrisko transportu, un pēkšņi no kantora viņam pretim nāk – vada kaprālis! Nu sabijās abi it kā īstus spokus būtu ieraudzījuši! Staļins gan bija miris, bet neviens taču nevarēja būt drošs par otru. Kaprālis padevās Kurzemē. Bet kā nonāca ar veselu ādu pārvaldē, tas ir cits stāsts, ko tēvs vēl nebija gatavs stāstīt. Galvenais – abi viens otru nenodeva. Savaldījās, izlikās, ka nepazina. Tikai pēc kāda laiciņa, kā saka, uzņēma kontaktu.
Kāpēc es vienmēr par to domāju, kad stāvu pie šī pieminekļa? Es vispār tikai atceros epizodes no tēva sacītā – viņš jau arī tikai fragmentus no savas pagātnes stāstīja. Kad vienreiz prasīju mātei sīkākus paskaidrojumus, viņai uznāca lēkme – viņa nezināja, ka es jau tik daudz zinu. Tas bija jautājums par to, kā tēvs nonāca PSRS bruņotos spēkos. Dabūju pa ausīm no tēva par uzplīšanos mātei ar nevajadzīgiem jautājumiem. No viņa uzzināju tikai to, ka māte sagādājusi viņam sarkanā ģenerāļa Brantkalna uzsaukumu uz oranžīgi dzeltena papīra latviešu karavīriem vācu armijā. Tajā bija teikts, lai nedarot kaunu radiem un tautai, lai nākot pie viņa, pie latviešu sarkanās divīzijas! Pie atbrīvotājiem!
Kā viņš to varēja darīt? Dzīvoja jau mežā, un sarkanie jau bija nomainījuši vāciešus pilsētelē, kurā mēs dzīvojām. Kādu brīdi tēvs loloja cerības kļūt par partizānu pret atgriezušos padomju varu, bet nebija neviena, ar kuru varēja kopā cīnīties. Visi vīri bija vai nu beigti, vai karoja vācu un krievu armijās. Beigās tad arī padevās – tālāk stāsts vietām pārtrūka, kļuva nesakarīgs. Viena spilgta aina gan iesēdās smadzenēs – kāds kontuzēts sarkanarmijas kara veterāns ar koka kāju viņu izglāba, sakot, ka tēvam tagad jākaro pareizā pusē un jāieņem Berlīne! Viņam bija autoritāte, jo īstā kāja esot palikusi Maskavā, kur latviešu sarkanajai divīzijai piešķirts augstais gvardes nosaukums, jo pret vācu lodēm muguras neesot liekuši. Bet tēvs priecājās, jo nesūtīja uz Kurzemi karot pret saviem bijušajiem biedriem, kas turpināja aizstāvēties pret sarkanarmiju.
Berlīni viņš arī iekaroja. Un varbūt tāpēc es te arī stāvu rokas stiepiena attālumā no varenā Reihstāga, sardzē pie padomju karavīriem, kas krita ieņemot šo dižo pilsētu. Zinu arī, ka tēvs tepat pie šī parlamenta cīnījās. Pie šīs epizodes viņš vairākkārt pakavējās savās atmiņās. Tiesa, viņš nebija to karavīru grupā, kas uzrāpās uz sagrautās ēkas jumta, lai tur paceltu sarkano karogu. Viņš palika nelielā attālumā ar dažiem latviešu puišiem un visu caur dūmiem un uguni novēroja. Viņi nemaz nepriecājās, ka sarkanais karogs bija tur augšā, viņi priecājās, ka karš beidzies un palikuši dzīvi. Tēvs skaitījās „vecis” savā grupā – viņam bija 25 gadi. Pārējie bija zēniņi no Latgales ne vecāki par 18 gadiem. Viņi turējās pie mana tēva kā pie saviem tēviem, kas lielākoties jau bija pazuduši deportācijās, leģionā vai sarkanarmijā. Vispār no tēva jaunās rotas arī maz kas bija palikuši dzīvi. Viņu kā pieredzējušāko un vecāko sen vajadzēja paaugstināt virsnieka kārtā, jo virsnieku vairs nebija. Tikai pašās pēdējās nedēļās piešķīra viņam kaprāļa pakāpi ar pavēli vadīt rotas paliekas. Arī seržanti visi bija beigti. Citādi jau to kaprāli arī nebūtu dabūjis, kā viņš man smīnēdams teica.
Soļojot šurpu turpu gar pieminekli, manas domas nemitīgi šaudījās galvā kā bezdelīgas pirms negaisa. Kaut zināju visu no galvas, tik un tā pārmijus lasīju nosaukumus vienībām un ieroču šķirām, kurām bija tas lielais gods ieņemt Berlīni. Un tad vēl – nez no kurienes – nāca šādi pēkšņi fantāzijas uzlidojumi … kas būtu, ja tēvs būtu iekarojis Maskavu un kāšu krusts tagad plīvotu virs Kremļa? Vai es tad stāvētu sardzē tur? Bet varbūt nebūtu kāšu krusts? Hitlers nomirtu, un vācieši būtu Krievijai atdevuši brīvību, arī Latvijai? Vācu virsniekiem gandrīz izdevās Hitleru uzspridzināt gaisā. Bumba sprāga – bet šis, kraupis, vēl dzīvs! To zināja katrs latviešu karavīrs vācu armijā. Bet ko tad es šodien darītu? Stāvētu sardzē pie Brīvības pieminekļa? Tur tagad neviens nestāv sardzē. Taču to vaktē. Zināms, ka par puķītes nolikšanu tur, var dabūt brīvbiļeti uz Sibīriju.
Bet vai pats Brantkalns nav dzīvs pateicoties Hitleram? Viņš jau Maskavas cietumā sēdēja uz nošaušanas sola tāpat kā visi citi vecie latviešu strēlnieku virsnieki, kas vēl nebija nošauti. Kad vācu armija tuvojās Maskavai, Staļinam pēkšņi ievajadzējās karotājus, un Brantkalns tāds bija! Bet, vai tad sanāk arī, ka Brantkalns izglāba manu tēvu?
Man tepat priekšā ir arī lielais mūris, kas sadala šo pilsētu. Man šejienieši saka, ka to uzcēla tikai pirms dažiem gadiem. Kad pirmo reizi to ieraudzīju, man mute palika vaļā – pilnīgs samulsums. Kā var šāds mūris sadalīt pilsētu, kas agrāk bija viena? Tie cilvēki, kas skatījās uz mani no otrās puses – viņi stāvēja uz paaugstinājuma, lai mani varētu labāk saskatīt – nemaz tik ļauni vai nelaimīgi neizskatījās. Man ar laiku radās pārliecība, ka viņu sejas bija citādas – īsti nevarēju pateikt, kāpēc. Citāds starojums – varbūt. Es skatījos uz viņiem, un viņi uz mani. Prātoju, kāpēc mūsu pusē nav tāda paaugstinājuma, no kuras mēs varētu vērot viņus. Mūsu pusē bija nāves josla un dzeloņstieples.
Bet tad pamanīju, ka mums arī ir sava novērošanas platforma, ierīkota pie Brandenburgas vārtiem, bet uz tās nedrīkstēja kāpt. Tikai augsti biedri vai viesi to drīkstēja darīt. Vienreiz redzēju, ka zilās uniformās tērpti ļaudis tur rindā stāvēja un centīgi pētīja kapitālistisko pasauli. Tie bija ķīnieši, bet ar viņiem pirms pāris gadiem mēs saķērāmies pie Amūras upes un gandrīz sākām karot. Tagad gaiss bija sabiezējis pār Čechoslovākiju. Kaut kāds dumpis tur briestot. Zināju vācu valodu, to apguvu Rīgas 5. videnē, kur vecāki mani ielika. Abi mācēja vāciski, tāpēc jau arī dabūju treknu piecnieku vācu valodas eksāmenā! Tāpēc tagad varēju klausīties, ko saka abu Vāciju radio stacijas. Vispār šī vasara man šķita karstāka nekā parasti.
Vienu dienu redzēju, ka pāri mūrim parādījās kāds bārdains jauneklis ar gariem matiem: viņš dikti sāka blenzt uz mani, un es, pārsteigts, blenzu atpakaļ uz viņu. Uz platformas gandrīz neviena cita nebija. Tad viņš pacēla roku un kratīja man ar dūri. Es sastingu – par ko? Viņš aizgāja – es paliku stāvot. Krūtis man strauji cilājās, tikai kad atkal sāku soļot, prāts nomierinājās. Kas tas bija par cilvēku – manos gados – bet tik citāds? Viņš taču rīkojas spontāni, un tad mierīgi aizgāja! Neviens viņu neaizturēja!
Dažas dienas vēlāk, klausoties vācu raidstacijas, dzirdēju, ka Berlīnē aiz mūra sabraukuši latvieši! Simtiem! No Amerikas, Anglijas, Kanādas, Zviedrijas un pat Austrālijas! Tā bija trimda! Un viņiem aizliegts pulcēties. Nevarēju tikt skaidrībā – par ko tad viņiem tas aizliegts? Radio intervijās jaunieši nemitīgi atsaucās uz Džonu Kenediju, kas teicis, ka Berlīne brīva pilsēta. Šo amerikāņu prezidentu gan zinu, viņu nošāvis kāds Amerikas bijušais karavīrs, kas padzīvojis kādu laiciņu pie mums kādā brālīgā republikā.
Mūsu daļā tika ieviesta paaugstināta kaujas gatavība, runāja par briesmām brālīgajā Čechoslovākijā, kur draudēja kontrrevolūcija. Tas viens vācu Rundfunk saka, ka tur komunisti vēlās veidot sociālismu ar cilvēcisku seju, bet tas otrs saka, ka esošais, reālais sociālisms, ir vienīgais iespējamais. Pamanījām, ka brālīgo vācu vienībās notiek kaut kāda kustība.
Bet manu acu priekšā rādās tas garmatainais puisis – tīrot šauteni, es tikai tagad atjēdzu, ka uz viņa sažņaugtās dūres pirksta saules atblāzmā mirdzēja kaut kas sudrabains – un tad es vērsu skatu uz manu roku un redzēju Nameja gredzenu, ko tēvs man uzdāvināja 18. dzimšanas dienā. Šautene ar blīkšķi nokrita uz barakas grīdas.
