Stenogramma: 25.10.2012 (2)
Te mana runa Saeimas sēdē, kurā tika apspriests likumprojekts „Grozījums Personu apliecinošu dokumentu likumā”.
“Kolēģi! Es mazliet mulstu. Es īsti nesaprotu, par ko ir strīds.
Es sāku domāt par sevi. Mana ģimene 1944.gadā pameta Latviju saprotamu iemeslu dēļ, un man ir bijušas divu svešu valstu pases. Kas tad īstenībā es esmu? Tanīs pasēs nebija ierakstīts: „latvietis”. Tātad es neesmu latvietis?!
Nu padomājiet! Man bija Austrālijas pase, tad – Amerikas. Un tur, starp citu, ja tu esi amerikānis, tad tas ir tas pats – tautība un pilsonība ir viens un tas pats. Viņiem šādas problēmas nav. Un tāpat ir arī Austrālijā. Mani bērni tāpat… Viņiem bija citas pases. Visi ir atgriezušies Latvijā bez ieraksta pasē. Bez ieraksta!
Tāpēc es īstenībā mulstu. Ja tu iekšā jūti… Nu, te jau viens izteica kaut kādu mazvērtības kompleksu vai ko tamlīdzīgu… Jo, ja tu esi pārliecināts, ka esi latvietis – vai ne? -, nu, tad īstenībā jāsaprot, ka tas ir ceļošanas dokuments un var faktiski problēmas sagādāt, ja tu ieraksti citu tautību. Es zinu cilvēkus, kuriem ir cita tautība ierakstīta un kuri nav tikuši valstī iekšā un atsūtīti atpakaļ uz Latviju. Es to zinu!
Gribētu arī jautāt. Ingmār, paklausies! Ingmār, Ingmār, paklausies! 19.gadsimts… Krišjānis Valdemārs ir viens no maniem varoņiem, un to es iemācījos Austrālijā. Bet, ja viņš šodien sēdētu tavā vietā – vietā, kur tu tagad sēdi… Ja viņš, Krišjānis Valdemārs, būtu šodien deputāts, vai viņam būtu nepieciešams pie savām durvīm pienaglot zīmīti „Es esmu latvietis”? Nu, mums taču šodien tas vairs nav jādara. Mums taču nav vairs jādara tas! Mēs taču esam 21.gadsimtā. Mums valsts ir atjaunota uz visiem laikiem. Mūsu tauta iet uz priekšu, mēs sadzīvojam ar minoritātēm faktiski labāk, nekā var iedomāties, par spīti daudziem, kas saka, ka nezin kādi briesmīgi pārkāpumi šeit esot. Visi mūs augstu novērtē, Latvija ir veiksmes stāsts… Ko mums uztraukties par mūsu identitāti? Nu, es baidos… Nu man ir pasē ierakstīts: „latvietis”. Man uzdeva to jautājumu, es dabūju jaunu pasi un teicu: „Nu jā, es esmu latvietis, jā!” Bet, ja nebūtu…? Vai tad es būtu uzreiz zaudējis savu latvietību, ja man nebūtu bijusi tāda iespēja – iegūt pasē šādu ierakstu? Es biju, esmu un palikšu latvietis neatkarīgi no tā, kas man pasē ir ierakstīts, jo Latvijas pase ir tā, par ko es cīnījos, un tā man tagad ir rokā. Viss ir kārtībā!”
(Aplausi.)
Pilna Saeimas sēdes stenogramma: http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/140
