Amatieru kino un cilvēku drošība

Viņnedēļ pie mums norisinājās nu jau par tradīciju kļuvušais Ziemeļeiropas lielākais ārlietu un drošības jautājumu forums – „The Rīga Conference 2012”, kurā pulcējās vairāk nekā 300 politiskie līderi, diplomāti, eksperti un akadēmiķi no visas pasaules. Forumu organizēja Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO), LR Ārlietu ministrija un LR Aizsardzības ministrija.

Jāatzīst, esmu diezgan pārsteigts un pat apbēdināts par to, cik maz šis notikums ikreiz tiek pieminēts vietējos medijos – jo šajās ikgada konferencēs tiek skarti ļoti nopietni globālās politikas jautājumi, kas saistīti ar valstu drošības riskiem. Arī Latvijas parlamenta pārstāvji tai velta nepietiekamu uzmanību – piemēram, šogad dalībnieku vidū bijām tikai trīs Saeimas deputāti. Vai pārējos Latvijas drošība pasaules kontekstā vispār neinteresē?

Katrā ziņā, gribu šoreiz sevišķi izcelt tos jautājumus, debates par kuriem ierosināja tieši Latvijas pārstāvji, tai skaitā arī es, uzdodot jautājumus konferences organizatoriem un paneļdiskusiju dalībniekiem.

Vispirms par šobrīd samilzušo konfliktu ap ASV izgatavoto filmu „Innocence of Muslims” (Musulmaņu nevainība). Šāda rīcība no anti-islāmistiem faktiski ir tikai īsts „lāča pakalpojums” radikālajiem islāma sludinātājiem, Bin Ladena sapnis… Tagad viņiem ir visas iespējas atbildēt uz „neģēlīgajiem apmelojumiem”, kas šobrīd arī notiek – kaut vai, piemēram, ēģiptiešu garīdznieka aicinājumi sodīt ar nāvi filmas veidotājkomandu. Vēl vakar LETA publicēja informāciju par to, ka protestos pret filmu dzīvības jau zaudējuši vismaz 17 cilvēki, un tie ir tikai zināmie fakti.

ASV pārstāvji gan atrunājās, ka viņiem esot grūtības ar likumiem, kas ierobežo šādas radošās izpausmes – likums faktiski gan ir jau no 2009. gada, taču reāli netiek pielietots (Latvijā, starp citu, arī pastāv šāds likums). Te nu gribētos pajautāt, kā būtu otrādā situācijā, ja kādi radikālie islāmisti būtu publiskojuši filmu, kas nomelno Jēzu Kristu.

Un kur ir risinājums? Ja ASV un ES ir komplektējusi instrumentāriju tam, kā risināt tuvo austrumu problēmas, – kurš būs tieši tas instruments, ar kuru beidzot realizēt senos lēmumus par Palestīnas valsti? Vai atkal būs jāgaida 50 gadus ar kariem un konfliktiem…

Otrs svarīgais jautājums – par ASV, kura šobrīd manāmi pārgrupē savus spēkus, lielāku uzmanību no Eiropas pārliekot uz Āziju un Klusā okeāna reģionu. Protams, tas ir pašsaprotami, jo šobrīd Ķīna kļūst par lielvaru, arī Indija neatpaliek. Līdz ar to rodas jaunas problēmas (piemēram, Ķīnas-Japānas šī brīža konflikts par salu piederību). Faktiski jau jādomā, vai tāda pat pārgrupēšanās šobrīd nenotiek arī Eiropā. Piemēram, Polija agrāk bija savas drošības intereses galvenokārt koncentrējusi saiknē ar ASV. Taču ASV pagājušā gada 17. septembrī (tieši Staļina uzbrukuma Polijai gadadienā) paziņoja, ka sašaurina savu pretraķešu vairogu un atsakās no tā sākotnējās koncepcijas realizēšanas Polijā un Čehu republikā. Poļi tad kļuva vairāk eiropeiski orientēti savā aizsardzības politikā.

Amerikāņi uz to atbildēja tā – jaunā koncepcija vienkārši esot efektīvāka, un tagad būšot arī amerikāņu militārās gaisa flotes eskadriļa Polijā, kā arī raķetes. Tomēr diplomātiski šis gājiens tiešām neesot bijis veiksmīgs un komunikācija izrādījusies nepietiekama. Kuluāru sarunās ar pašas Polijas pārstāvjiem nācās secināt, ka arī Eiropas ieņemtajā virzienā viņi ir visai vīlušies un Polija vislielāko kārti turpmāk liks tieši uz nacionālo aizsardzības spēku veidošanu. Tas rada jaunu izaicinājumu Baltijas valstīm, jo izrādās, ka tās Polijā tiek uzskatītas par tādām, kas velta nepietiekamu uzmanību savas aizsardzības budžetam, bet bez Polijas atbalsta grūti iedomāties Ziemeļu-Baltijas reģiona aizsardzību NATO/ES ietvarā.

Trešais jautājumu loks, kas man šķita ļoti svarīgs šajā konferencē, skar Afganistānu. Jautāju konferences dalībniekiem: kas notiks Afganistānā pēc 2014. gada? Manuprāt, centrālais jautājums nav pat pašas Afganistānas spēja aizsargāt sevi no talibiem, un pat ne jautājums par Afganistānas un Pakistānas problemātiskajām attiecībām (talibi bezmaz brīvi šķērso robežu). Dziļākā problēma šobrīd ir konflikts starp Pakistānu un Indiju – jo Pakistāna ir maza valstiņa iepretim Indijai, un tās slepenais ierocis ir teroristi. Faktiski tur pastāv tādas kā divas grupas – austrumu talibi cīņai ar Indiju un rietumu talibi Afganistānas pakļaušanai (jo Pakistānai ir nepieciešama teritorija, kurā droši atkāpties kara gadījumā ar Indiju). Un te NATO vai ASV un ES ir samērā bezspēcīgas, jo jautājums ir, kāda būs Pakistānas nākotne – tur papildus faktors ir vēl Ķīna, kas Pakistānu atbalsta, kā arī Afganistānas pavājā valdība, kura darbojas faktiski bez jebkādas ideoloģijas. Savukārt, talibiem ideoloģija un motivācija ir ļoti spēcīga. Iespējams pat, ka Afganistāna sašķeļas – būs dienvidafgāņi un ziemeļtadžiki kā 90-ajos, kad Afganistānā valdīja talibi.

Noslēdzot šo, vēlos pieminēt vēl kādu no mūsu izvirzītajiem jautājumiem – vai NATO līdzīgi kā gadījumā ar Krieviju nevajadzētu dibināt arī NATO-Ķīnas sadarbības padomi un 2013. gadā uz šo drošības konferenci aicināt arī Ķīnas pārstāvjus. Savukārt, organizatoriem gribētos ieteikt vairāk aicināt LR Saeimas deputātus, kuriem interesē gan aizsardzības un drošības, gan ekonomiskie jautājumi – šī konference dod vērtīgu informāciju no pirmajām rokām. Un šāda informācija var nopietni celt arī mūsu parlamenta kvalitāti ārpolitikas un ES lietu debatēs.