Kas notiek Krievijā?

Pēdējās lielās demonstrācijas Krievijā pēc Domes vēlēšanām decembrī liecina, ka šajā valstī kaut kas ir izmainījies. Īpaši tagad, kad vēl sestdien notika arī otra liela demonstrācija, kas atbalstīja Putinu. Šajā rakstā atstāstīšu trīs atziņas pēc noklausītas īpašas BBC radio pārraides par notikumiem Maskavā, kurā izteicās krievu politiķi.

Pirmkārt. Demonstranti pret Putinu uzsvēra, ka Krievijas kļūda pēc 1991. gada bija nesekot Autrumeiropas valstu piemēram, proti, apvienot nacionālo dimensiju ar liberālo. Bija tikai liberālā. Tagad, kad krievi savā valstī ir ap 80% no iedzīvotāju skaita, jāseko bijušām satelītu un padomju valstīm un jāapvieno šīs divas dimensijas, citādi nekas nesanāks ar sistēmas maiņu par labu godīgumam. Nepieciešams domāt par sabiedrības saliedēšanu, mūsdienīga valsts nacionālā satura veidošanu. Šķiet, pat Putins to saprot, jo pirms sestdienas demonstrācijas nāca klājā ar paziņojumu, ka turpmāk imigrantiem nāksies zināt krievu valodu, vēsturi un kultūru, pirms tie varēs kļūt par pilsoņiem. Apmēram tāpat, kā tas ir pateikts t.s. „Sarmītes Ēlertes integrācijas programmā”.

90-ajos gados krievi Krievijā vēl īsti neapzinājās, ka vairs nedzīvo PSRS, bet turpināja pēc inerces domāt par valstiskumu bez nacionālā satura. Kaut kas līdzīgs norisinājās arī Latvijā, kur nedz latvieši, nedz Latvijas krievi neapjēdza, ka vairs nedzīvo PSRS, un turpināja lietot krievu valodu sarunu līmenī.

Otrkārt. Krievijā ir runa par sistēmas maiņu, ne tik daudz alkām pēc jauna līdera (vadoņa). Patreizējās sistēmas uzturētājiem visvairāk jābaidās no centriski kreisās politikas daļas. Līdz šim šo vietu ieņēma vecais komunists Zjuganovs, kas arī nesaprata, ka pasaule mainījusies, un tāpēc nevarēja apdraudēt Putina iedibināto sistēmu 90-o gadu beigās. Kas notiks, ja šo vietu ieņems jauns, progresīvs spēks, kas saprot, ka atjaunot PSRS sen vairs nav dienas kartībā? Pie tā varētu arī pieskaitīt visus, kas vīlušies Medvedevā – kurš solīja pārmaiņas, bet izrādījās esam Putina ieliktenis.

Treškārt. Kā cilvēki jūtas, ja viņiem it kā demokrātiskos apstākļos 24 gadu garumā (izņemot īsu starpbrīdi) jādzīvo zem viena vadoņa, proti, Putina? Vai mūsdienu pasaulē tas vairs maz ir iespējams? Cilvēks jau nedzīvo vien no maizes. Te ir runa par vidusšķiru, kas pieņemas spēkā līdz ar IKP pieaugumu. Izskanēja tāda frāze – ja kaut kas nemainīsies tuvāko trīs-četru gadu laikā, Krievijā var notikt revolūcija. Kā zināms, tās visas Krievijā sākušās galvaspilsētā, vienalga, vai tā bijusi Pēterburga vai Maskava.