Glābiet eirozonu!
Pirmdien Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis Berlīnē teica dramatisku runu, kurā minēja, ka viņš nebaidoties nemaz vairs no vācu tankiem, terorisma vai pat krievu raķetēm, kuras Krievijas prezidents Medvedevs draud izvietot gar Eiropas Savienības robežu. Lielākais drauds Polijas drošībai šobrīd būtu eirozonas sabrukums. Un tāpēc ministrs pieprasa no Vācijas, lai tā sevis pašas un visas sabiedrības labā palīdz Eerozonai izdzīvot un plaukt – neviens cits to nevar izdarīt. „Es baidos no vācu varas mazāk, nekā es baidos no tās pasivitātes. Jūs (Vācija) esat kļuvuši par neaizstājamu nāciju Eiropā.”
Visiem zināms, ka, pateicoties dažām eirozonas valstīm ES malienē (Grieķijai, Portugālei, Īrijai, Spānijai un Itālijai), eirozona var sabrukt – jo šo valstu parādi un nespēja veikt strukturālās reformas ir kļuvušas par ķēdes vājāko posmu. Eirozona tiek vilkta arvien dziļāk bedrē, no kuras vairs nevarēs izkāpt – un izšķirošais vārds šeit tiešām ir Vācijai; protams, arī Francijai ir liela loma. Bet trešai lielākajai valstij – Lielbritānijai Sikorskis saka – ja tā nevar pievienoties eiro, lai vismaz ļauj eirozonas valstīm iet uz priekšu – proti, lai „nekavē pagastu”. Ministrs aicina skaidrot britu sabiedrībai, ka priekšlikumi eirozonas stiprināšanai un vispār ES lēmumi kā tādi nav Briseles diktāts Lielbritānijai, bet rezultāts, kas izriet no vienošanās, kurā Lielbritānija brīvi piedalās.
Runa ir par to, vai ES sadalīsies divos blokos ar dažādu attīstības ātrumu – vienā tad būtu sekmīgās eirozonas valstis (ES kodols), otrā mazāk veiksmīgās, kas „netiek līdzi”. Mums visiem ir skaidrs, ka gribam vienotu, veselu ES – taču, ja to nav iespējams uzturēt, Latvijai katrā ziņā jāuzņem kurss, sekojot Igaunijas un Ziemeļvalstu piemēram. Teiksim, Somijā sabiedrība nobalsoja par pievienošanos eirozonai pirms vairākiem gadiem, apzinoties savu vēsturi un ģeopolitisko stāvokli. Ar līdzīgu izpratni sekoja Igaunija, un tā jādomā un jārīkojas arī Latvijai.
Jācer tomēr, ka Vācija par spīti sabiedriskajai domai izšķirsies par labu izaugsmei un eirozonas stabilitātei, jo pretējā gadījumā šī varētu būt katastrofa visai Eiropas drošībai un mūsu kopējai labklājībai. Tad 21. gadsimtā atkārtosies tas, kas notika iepriekšējā gadsimta 20-ajos gados – pirms tika izveidota ES, lai novērstu Eiropā kara draudus.
