Pārdomas un jautājumi par “Čekas šofera atmiņām”

Inese Dreimane savā recenzijā “Pateiktais un nepateiktais” (publicēta iepriekšējā gada pēdējā – sestajā “Domuzīmes” numurā) par Kārļa Ceipes “Čekas šofera atmiņām” iztirzā čekistu klusēšanas solījumu, kura ietekmē tie pat ilgi pēc aktīvās karjeras noslēgšanās liedzas izpaust informāciju par šo darbību.

Tiesa, autore gan te runā tikai par pašas čekas darbiniekiem, taču ne mazāk svarīgi man šķiet to skatīt arī savervēto aģentu kontekstā.

Kad Latvija iestājās NATO 2004. gadā, visi, kas bija sadarbojušies ar čeku, tika atlaisti uz līdzenas vietas no Aizsardzības un Ārlietu ministrijām. Līdz pat šodienai neviens no atlaistajiem nav varējis pārkāpt “klusēšanas solījumu” un atklāt, kā notika sadarbība.

Bet te varētu darboties arī cilvēciskais faktors – kauns atzīties, ka sadarbojies ar čeku. Zinu vienu gadījumu, kad cilvēks, uzzinot, ka viņa vārds ir “čekas maisos”, izdarīja pašnāvību. Tiesa, viņš attiecīgajās ministrijās nestrādāja.

Ir tomēr viens izņēmums. Tas bija Georgs Andrējevs, ārlietu ministrs 1992-1994. gadā, kurš godprātīgi atkāpās no amata, rakstot presē un intervijās, kā viņš pēc ārzemju ceļojumiem atskaitījās čekai. 2018. gadā iznāca arī viņa grāmata “Mans atvēlētais laiks” (izd. Zvaigzne).

Citādi bija ar pašiem čekistiem. Tie bija vairāki, bet pazīstamākais ir Edmunds Johansons, Latvijas PSRS VDK vadītājs, kas sarakstīja “Čekas ģenerāļa piezīmes” (izdeva 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība – 2006. gadā). Cik daudz noklusēts, cik atklāts, nav mums zināms. Bet ir zināms, ka vairāki čekisti strādāja Latvijas Iekšlietu ministrijas drošības struktūrā, pirms tika izveidots Latvijas Drošības dienests. Cik liels – vai mazs – bija viņu ieguldījums, veicinot Latvijas drošību 1990-ajos, nav izpētīts.

Interesanti, ka čekista Andra Trautmaņa apjomīgajā darbā “Izlūkošanas noslēpumi” ar daudzām atsaucēm, intervijām, tai skaitā ar bēdīgi slaveno angļu dubultaģentu Kimu Filbiju, maz kas pateikts par pašas čekas “iekšpasauli” (tīmeklī par šo var atrast Ritvara Jansona recenziju no 2016. gada 13. janvāra). Latvijas valdība 1991. gadā uzdeva viņam atjaunot Latvijas ārējo izlūkdienestu.

Bet ar čekas aģentiem viss nav beidzies. Tikai pirms diviem gadiem Uldis Pīlēns Lieldienās pārsteidza sabiedrību ar paziņojumu, ka gatavs kandidēt uz valsts prezidenta amata. Viņš gan atzina, ka bijis GRU aģents, bet neko īpaši sliktu nav darījis, jo zīmējis tikai “kartītes”.

Viņu Saeima neievēlēja. Bet vai tie deputāti, kas par viņu balsoja, zināja, ka viņš nedabūtu pielaidi valsts noslēpumiem? Kā tad viņš ievēlēšanas gadījumā būtu varējis veikt savus prezidenta pienākumus? Un turklāt pārstāvēt Latviju NATO galotņu konferencēs?

Kāpēc bijušie čekisti bija centīgi rakstītāji, bet viņu aģenti bija centīgi klusētāji (atskaitot vienu – Georgu Andrējevu)? Laiks rit uz priekšu. Var tikai cerēt, ka bijušie čekas aģenti arī sāks rakstīt. Katrs informācijas gabaliņš palīdz mums labāk saprast čekas darbību pagātnē un, bez šaubām, arī šodien.