Valoda, valodiņa…

Vakar, piedurkņu prievītes meklējot, iegāju arī tirdzniecības centra “Riga Plaza” veikalā “H&M”. Tur jauna pārdevēja, pāris lauzītos latviešu vārdos lūdz, vai var runāt ar mani angliski. Jautāju, vai no Ukrainas, – jā, esot no Kijivas. Pastāstīju viņai, ka esmu no Saeimas, ka palīdzam viņiem – tūdaļ mani cieši apkampa, aizkustinājums abiem līdz sirds dziļumiem.

Pieminu šo ainu, jo pirms kāda laika bija tieši pretēja situācija. “Spices” zooveikalā arī pārdevēja no Ukrainas, bet to nepasaka, nekāda ievada, uzreiz runā ar tevi tikai krieviski. Vai tiešām veikala vadība nevar savam pārdevējam tos dažus vārdus iemācīt, kā klientu vispirms uzrunāt, lai nebūtu pārpratumu? Pirmais aprakstītais gadījums taču parāda, ka var, ja grib!

Te nu aizdomājos. Vai tā ir tikai šo pārdevēju pašu vai tieši veikalu vadību attieksme? Kāpēc vienā veikalā cilvēki saprot latviešus un mūsu vēsturi, ko mums nozīmē uzspiestā krievu valoda, bet citā nē? Vai latvieši paši jau tā pieraduši, paši runā krieviski utt.

Vai nav pēdējais brīdis tikt vaļā no kādreiz arī Šlesera tik ļoti veicinātās domas, ka ar krieviem nevar runāt latviski, jo tas viņus kaut kā aizvaino? No šīs mentalitātes daļas jāatbrīvojas! Nospiediet taustiņu “viens”… nospiediet taustiņu “divi”… – cik ilgi vēl?