Gruzija krustcelēs

(LR Saeimas ārlietu komisijas vizīte Gruzijā 2021. gada 29.11-01.12)

Atbildot uz Gruzijas parlamenta aicinājumu, novembra izskaņā ieradāmies darba vizītē Gruzijā – Saeimas ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols un es kā viņa vietnieks, kā arī komisijas sekretāre – deputāte Krista Baumane un komisijas vecākā konsultante Anita Ābola. Vizītes programmu sakārtoja mūsu vēstniece Ingrīda Levrence, un tā bija augsta līmeņa oficiāla tikšanās, kuru pavadīja arī ļoti interesanta un informatīva neformālā programma.

Bija satraucoši pie robežas ar Abhāziju klātienē redzēt garo žogu, kas norobežo Krievijas okupēto teritoriju pēc tās kara ar Gruziju, kurā Gruzija zaudēja apmēram piekto daļu no savas kādreizējās teritorijas. No 2008. gada nav pagājis nemaz tik daudz laika, un šķiet, tepat taču dzīvo cilvēki, kas vēl nesen bijuši tavi tuvākie kaimiņi, draugi, varbūt radinieki… Bet tagad šeit nemitīgi notiek provokācijas, “partizāni” no robežas otras puses mēdzot nolaupīt vietējos iedzīvotājus (paturot gūstā pāris dienas vai pat gadu, kā kuru reizi), tiek pārķerta un nozagta humānā palīdzība COVID-19 periodā u.c.

Reiz arī notikusi tāda amizanta sagadīšanās, ka trīs krievi nākuši gūstīt kārtējos zemniekus, bet ieskrējuši par tālu teritorijā un tikuši noķerti paši. Tad taisnojušies, ka zemnieks uz viņiem esot pirmais šāvis. Vēlāk attiecīgās iestādes pat atsūtījušas “pierādījumus” – fotogrāfijas ar skrošu pēdām kokos. Tiesa, pārbaudot aprakstīto teritoriju uz vietas, beigās izrādījies, ka tajā 300 metru radiusā pat vispār nav koku… Tādi nu “fakti”.

Tomēr pašā Gruzijā uz vietas tagad joki mazi – ir jūtama ārkārtīgi liela iekšpolitiskā spriedze. Pēc viņgada parlamenta vēlēšanām, kurās vairākumu balsu ieguva valdošā partija “Gruzijas sapnis”, tūdaļ sākās opozīcijas protesti par it kā falsificētiem rezultātiem un jaunu vēlēšanu nepieciešamību, un arī starptautiskie novērotāji atzina, ka ar šīm vēlēšanām ne tuvu nav bijis viss kārtībā. Patiesībā gan grūti iedomāties, ka vēlēšanu biļeteni tika viltoti, jo pie skaitīšanas vienmēr vesels pūlis novērotāju apkārt.

Līdzīga situācija izveidojusies arī pēc pavisam nesenajām pašvaldību vēlēšanām Gruzijā, kur lielākajā daļā apgabalu tāpat uzvarēja “Gruzijas sapnis”. Piedevām tieši vēlēšanu vakarā tika apcietināts opozīcijas partijas “Apvienotā Nacionālā kustība” (ANK) līderis Mihails Saakašvili, kurš nelegāli atgriezās valstī, lai klātienē aicinātu sabiedrību balsot pret valdošo partiju.

Jāatzīst gan, ka Saakašvili bija acīmredzot pārrēķinājies ar tautas atbalstu viņam kā personībai. Novembra sākumā opozīcijas protestā, kurā tika prasīts viņu atbrīvot no apcietinājuma, gan izgājuši apmēram 40000 cilvēku, bet citkārt esot pa 4-5 tūkstošiem, kas “pēc Gruzijas standartiem” patiesībā abi ir gana mazs skaitļi (tur neņemot vērā, ja neiziet vismaz 200 tūkstoši). Jāsaka arī, ka sabiedrībā Saakašvili ir pretrunīgi vērtēts kā politiskā figūra; iespējams, viņa skaļā un pasaules mediju pamanītā atgriešanās valstī patiesībā opozīcijai šajās vēlēšanās bija tāds kā “lāča pakalpojums”.

Tomēr šīs konfrontācijas spriedze ir ļoti jūtama pēc vēlēšanu otrās kārtas 30. oktobrī, jo pieaug opozīcijas spiediens, dažādu partiju viedokļu līderi pauduši pārliecību par vēlēšanu rezultātu viltojumiem, vēlētāju piekukuļošanu un iebiedēšanu, kā arī citiem pārkāpumiem. Tāpat starptautiskie novērotāji no organizācijas “Transparency International” (pašvaldību vēlēšanas Gruzijā kopumā novērojuši 300 tās pārstāvji) norāda, ka Gruzijas valdībai joprojām esot problēmas ar demokrātisku standartu ievērošanu vēlēšanu organizēšanā. Ir gan arī labas ziņas. Piemēram, Gruzijas pilsoņu sūdzības Eiropas cilvēktiesību tiesā kritušās no 3000 līdz ap 60 gadā. Tas liecina par labu tiesu sistēmai.

Spriedzi nebūt nemazina arī mandātu sadalījums Gruzijas parlamentā – tajā caur vēlēšanām, kurās nebija procentuālās barjeras (it kā ar mērķi lauzt vienas partijas monopolu), ienākušas arī sīkpartijas, kuras nav spējušas vienoties un kurām rezultātā ticis katrai pa vienam-diviem mandātiem, padarot kopīgo konstrukciju diezgan sadrumsalotu; kopā parlamentā šobrīd ir 14 partijas (un partijai “Gruzijas sapnis” vienai pašai ir 84 no 150 mandātiem – savukārt ANK 30 jeb blokā kopā ar vēl dažām partijām 36).

Tagad valdošā partija grib ieviest tādu pašu vēlēšanu principu kā Eiropā – ar 5% barjeru. Bet opozīcija pieprasa 2% barjeru, citādi mazajām partijām vispār nav nekādu cerību pašreizējā situācijā. Man, klausoties opozīcijas pārstāvjos, radās tāda kā deja vu sajūta par Latviju pirms K. Ulmaņa apvērsuma. Tur arī mums bija neskaitāmi daudz sīkpartiju, un lielām partijām bija ļoti grūti vienoties. Un bija viena liela opozīcijas partija – sociāldemokrāti. Pieminēto pārdomu iespaidā diskusijā ieteicu tomēr turēties pie 5%.

Te jāatzīmē Eiropadomes prezidenta Čārlza Mišela iesaistīšanās procesā šī gada pavasarī, kuras rezultātā starp Gruzijas politiskajiem spēkiem tika noslēgta vienošanās par visiem galvenajiem problēmjautājumiem (vēlēšanu reformu, tieslietu sistēmas reformu, varas dalīšanu parlamentā, tiesu varas politizāciju, ārkārtas vēlēšanām). Tas ļāva opozīcijai pārtraukt pēc vēlēšanām uzsākto parlamenta darba boikotu.

Zīmīgi, ka ANK šo vienošanos neparakstīja. Precīzāk, parakstīja gan – taču tikai pēc tam, kad valdošā partija bija savukārt jau paziņojusi par izstāšanos no šīs vienošanās (“Gruzijas sapnis” nevēlējās pieņemt ES rekomendācijas par tieslietu sistēmas reformām un informācijas drošības likumdošanu). Ar šo Gruzijas valdība zaudēja 75 miljonus eiro atbalsta aizdevuma COVID-19 apkarošanai, kas bija piešķirts, kā atzīmēja mūsu vēstniece Gruzijā, ar ļoti viegliem noteikumiem. Un viss minētais, protams, tikai pastiprinājis spēku un vērtību polarizāciju Gruzijas politikā. Šobrīd ANK sola bloķēt valdības darbu, kā arī turpināt masveida protestus ielās.

Mūsu diskusijās izskanēja, ka arī Mišels esot par 2-3% barjeru vēlēšanās. Jautājām pretī – vai tiešām labāk ir, piemēram, Nīderlandē, kuras parlamentā ir 19 partijas un paiet vairāk nekā gads, kamēr izveido valdību… Domāju, un tā arī klātienē pateicu, ka 5% barjera labāka; var taču veidot alianses – jo jāizvairās no situācijas, kurā katra sīkākā partija rauj deķi uz savu pusi. Latviešiem arī diemžēl ir raksturīga šī “pilskalnu domāšana”.

Tikāmies arī ar Gruzijas ārlietu ministra vietnieku Teimurazu Džandžaliu. Viņam bija ļoti labas atmiņas par Latviju gan oficiālā, gan sadzīviskā līmenī, jo posmā no 2013. līdz 2018. gadam viņš bija Gruzijas vēstnieks Latvijā (biju klātienē vairākkārt ticies ar viņu arī tad).

Pats ministrs Davids Zalkaliani tajā pašā laikā savukārt bija Rīgā – kur paralēli tobrīd notiekošajai NATO valstu ārlietu ministru sanāksmei viņam kopā ar Ukrainas ārlietu ministru bija iespēja neformāli tikties ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Saruna bija vērtīga, jo oficiālajā ārlietu ministru sanāksmē Stoltenbergs vēlreiz apliecināja, ka NATO arī turpmāk neatkāpsies no sava 2008. gada Bukarestes samita lēmuma sniegt politisku un praktisku atbalstu Ukrainai un Gruzijai, veicinot abu valstu iestāšanos aliansē.

Vizītes otrajā dienā tikāmies ar Gruzijas parlamenta spīkera vietnieku Arčilu Talakvadzi (kuri abi ar spīkeru attiecīgi pārstāv “Gruzijas sapni”) un citām augsta līmeņa amatpersonām.

Kopumā vērtējot situāciju, man tomēr būtu grūti apgalvot, ka Gruzijā tiešām varētu notikt ārkārtas vēlēšanas. Manuprāt, iedzīvotāji ir no tā visa jau noguruši, viņi vienkārši grib labāk dzīvot, un pašreizējā valdība viņiem dod tādu mierīgu labsajūtu. Arī lielākās opozīcijas partijas līderis Saakašvili, kā jau iepriekš minēju, vairs nespēj sacelt tautu kājās – tie laiki ir garām. Bet ANK viņa atbrīvošana ir vienīgais lozungs.

Vēl viens jautājums, kas paliek pilnīgi atklāts Gruzijas un ES kontekstā, ir okupētās teritorijas. Un tas ir ļoti sāpīgs; mēs labi zinām pēc pašu piemēra ar Abreni, ka Eiropas Savienībā un NATO netiek uzņemtas valstis, kurām ir robežstrīdi.

Gan opozīcijai, gan arī pozīcijai paudām nostāju, ka neiejaucamies Gruzijas iekšpolitiskajos strīdos, bet zinām, ka abi šie strāvojumi iestājas par eiroatlantisko integrāciju. Aptaujas rāda, ka 80% iedzīvotāju atbalsta Gruzijas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Un tas ir mūsu dzinulis un vadmotīvs, kura ietvaros mēs Gruzijai palīdzēsim. Bet iekšpolitikas problēmas būs jārisina pašiem.

Beigās arī mūsu delegācijas vadītājs R. Kols atzīmēja, ka Gruzijai būtu derīgi pēc analoģijas ar Baltijas Asambleju veidot parlamentāru apvienību ar Moldovu un Ukrainu, savstarpēji palīdzot standartizācijas procesā ar Eiropas Savienības likumdošanu un kopā tuvinoties uzņemšanai.

Man pie šī arī nācās atgādināt, ka šobrīd, pateicoties Lukašenko iniciētajai bēgļu krīzei (un atcerēsimies, kā vēl pirms kāda laika Lukašenko, tiekoties Sočos ar Putinu, pilnīgi atklāti mazā bloknotiņā padevīgi pierakstīja sava elka teikto…), Baltkrievijā tieši pie mūsu robežas koncentrējusies krievu armija. Tieši tāpat kā pie robežas ar Ukrainu. Tagad Melnā jūra ir daudz tuvāk Baltijas jūrai…