Intervija laikrakstam “Staburags”

LATVIETIS IR RACIONĀLI DOMĀJOŠS
(Imants Kaziļūns, laikraksts “Staburags” – 20.11.2020)

Jau divdesmit gadu, kā Latvijā labi zināmais politiķis, vairāku Saeimas sasaukumu deputāts Atis Lejiņš sevi sauc par jaunjelgavieti. Paralēli darbam Saeimā viņš savā lauku īpašumā pavada gada siltākos mēnešus, kur, tā teikt, līdztekus politiķa talantam baudu gūst no praktiskās darbošanās ar koku. Kā viņš saka, gūst estētisku gandarījumu. Šajā Covid-19 krīzes laikā, kas skāris mūs visus, man bija interesanti uzzināt cilvēka, kas redzējis pasauli, studējis, strādājis ārzemēs, ilgus gadus ir Latvijas politiskajā dzīvē un kuram ir atšķirīgs skatījums uz pašlaik pasaulē un Latvijā notiekošo, viedokli.

Īsumā atstāstot Ata Lejiņa dzīves gājumu, izmantošu viņa CV rakstīto. Studējis Kalifornijas Universitātē Losandželosā un ieguvis maģistra grādu vēsturē. Ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors. No 1979. līdz 1990. gadam viņš bija Zviedrijas Ārpolitikas institūta direktora asistents. Vēlāk arī Latvijas Tautas frontes Ārlietu komitejas vadītājs, Pasaules Bankas konsultants ES un Baltijas valstīs. Sākot ar 10. Saeimu, strādājis Ārlietu, Eiropas lietu, Korupcijas novēršanas un citās komisijās un darba grupās. 2008. gadā dibinājis Brīvības un solidaritātes fondu. No 2010. gada ir partijas “Vienotība” biedrs. Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī saņēmis daudzus citus augstus apbalvojumus.

ℹ️ intervijas pārpublicēšana saskaņota ar “Staburaga” redakciju, oriģinālais avots:
https://www.staburags.lv/laikraksta-arhivs/latvietis-ir-racionali-domajoss-170842

Tagad redzam sekas

— Covid krīzes laikā sabiedrība Latvijā sadalījusies kā divās nometnēs — vieni ievēro noteikumus, otri tos ignorē. No kurienes, jūsuprāt, “aug kājas” Covid pretinieku rindām?
— Jāatzīst, ka dzīvojam trakā laikā. Uz Ameriku vienmēr esam skatījušies kā uz demokrātijas paraugu. Esam uzklausījuši, esam pateicīgi par to, ka Amerika mūs vairākas reizes glābusi — gan Pirmā pasaules kara, gan Otrā, gan, varētu teikt, arī trešā pasaules kara laikā, kas bija aukstais karš. Pēc 1991. gada bez Amerikas palīdzības un atbalsta Eiropa nav iedomājama. Arī šobrīd Latvijā ir ASV karaspēks, kas Baltijas reģionam dod stabilitāti. Amerika atbildīga arī par to, ka Latvija iestājās NATO. Tajā pašā laikā ļaundabīgā attieksme pret pasākumiem, kas mūs pasargātu no “kovida”, arī nāk no Amerikas. Pirms vairākiem mēnešiem “Financial Times” žurnālists Eduards Lukass jau rakstīja, ka šī ir krīze anglosakšu demokrātijā. Ja agrāk pasaule skatījās uz divu valstu — Amerikas un Lielbritānijas — piemēru, tad tagad abās pie varas ir prezidenti, kuri izrāda nievājošu attieksmi pret demokrātiju un arī pret “kovidu”. Neņēma slimību nopietni, piemēram, Donalds Tramps teica, ka tā tik gripa vien, pāries. Tagad redzam sekas šādai attieksmei. Saslimušo skaits ir milzīgs, un kļūst vēl sliktāk. Situāciju vēl ļaunāku padara Trampa rīcība, slēpjot no nākamā prezidenta Džo Baidena informāciju, kuru visi iepriekšējie prezidenti, amatu nododot, ir snieguši. Baidena vārdi ir: “Te ir runa par dzīviem cilvēkiem, kas var mirt.”

— Arī jūs esat saņēmis uzbrukumus sociālajā vidē, internetā?
— Pēc vairākiem maniem ierakstiem sociālajos tīklos arī pret mani vērsti baisi uzbrukumi. Skatos, ka arī pret Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica. Piemēram, par rakstu saistībā ar nesenajām prezidenta vēlēšanām ASV. Protams, katrās vēlēšanās ir kļūdas, bet tāpēc, zaudējot tajās, nevar mētāties ar apvainojumiem, ka notikusi krāpšanās. Arī Rīgas domes vēlēšanās šogad tika atklātas vairākas neapzīmogotas aploksnes, bet tāpēc jau, piemēram, Nils Ušakovs šīs vēlēšanas nesauca par grandiozu krāpšanu. Visu iepriekš teikto summējot, gribu teikt, ka nav tikai Tramps pie vainas. Aiz viņa stāv kādi, kuru interesēs tas notiek. Dzīvojam blakus Krievijai un zinām, ka Putinam nekas jaukāks nebūtu, kā redzēt, kā sabrūk Amerikas demokrātijas sistēma. To, ka Trampa laikā NATO bija tuvu nāvei, atzinuši vairāki politiskie komentētāji un augstas amatpersonas. Nav daudz jāmin, kurš var vēlēties NATO nāvi. Ja tā notiktu, tad arī Latvija kā valsts vairs nevar būt droša par savu neatkarību. Gribētu atgādināt, ka lēmumu par 2% no iekšzemes kopprodukta novirzīšanu militārajiem mērķiem NATO pieņēma pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Jāsaprot, ka nauda pati par sevi nav nekas, ja nav valsts bruņoto spēku attīstības plāna. No 2016. gada Latvijai tāds ir.

Saknes ir neveiksmīgā cīņā

— ASV vēlēšanu dēļ arī Latvijā bija un ir daudzi Trampa atbalstītāji.
— Sava vaina jāuzņemas arī iepriekšējiem ASV prezidentiem, kuri centušies būt pārāk politkorekti. Cilvēkiem tas apriebjas. Šo āderi Tramps uzgāja un tāpēc arī kļuva populārs. Hilarija Klintone, bijusī ASV valsts sekretāre, atstāja novārtā “baltos” amerikāņus, kas bija zaudējuši savu statusu vidusšķirā. Lielā mērā visa ASV industrija pārcēlās uz Ķīnu. Līdz ar to daudzi, kuriem agrāk bija darbs, kuri skaitījās pie vidusšķiras, nonāca uz nabadzības robežas. Tramps bija tas, kurš šos cilvēkus uzrunāja. Viņš bija tas, kurš teica, ka padarīs Ameriku atkal varenu.

— Daļai Latvijas sabiedrības ir iebildumi pret pašreizējo valdības darbu, tā vēlas Saeimas atlaišanu. 
— Attiecībā uz Latviju gribu uzsvērt, ka Saeimu ievēl tauta un tautai arī jāuzņemas atbildība. Kas notika ar 10. Saeimu, kāpēc to vajadzēja atlaist? Tāpēc, ka pati sabiedrība ievēlēja oligarhu partijas ar Šleseru un Šķēli priekšgalā. Leiši to izdarīja jau 90. gados, igauņi arī ap to laiku — izdeva likumu, kas noteica, ka nepieciešams zināt, cik kuram cilvēkam ir naudas, un tur­pmāk jāizskaidro, kur viņš naudu iegūst. Mēs par to cīnījāmies 20 gadus. Kad 10. Saeimā to gribēja dabūt cauri, pretī bija Šlesera un Šķēles partijas, Zemnieku savienība un “Saskaņa”. Tāpēc vajadzēja atlaist 10. Saeimu. Nākamā — 11. — Saeima, pateicoties Zatlera Reformu partijai, pieņēma nulles deklarāciju. Tad pat Zaļo un Zemnieku savienība balsoja par šo deklarāciju. Uzskatu, ka tas ir svarīgākais, ko Saeimā esam izdarījuši. Lai arī ar lielu nokavēšanos. Varbūt tāpēc cilvēkos ir mūžīgā neapmierinātība ar Saeimas darbu — no saknēm — līdz tam neveiksmīgajā cīņā ar oligarhu varu. Par 13. Saeimu saku — paldies Dievam, ka mums tāda ir, ka tajā ir partijas, kuras spēj sadarboties burtiski mēra, kara laikā. Nenoliedzu, ka Latvijā ir sociālā plaisa, ir nabadzība, un mēs, deputāti, tajā skaitā es, ar to mēģinām tikt galā. Tāpēc ieviesta nulles deklarācija, progresīvais nodoklis.

Deputāti ir sabiedrības atspulgs

— Tagad, Covid-19 laikā, cilvēkiem patīk sazvērestības teorijas. Kādēļ tās rodas?
— Nespēju saprast tos cilvēkus, kuri notic visādām blēņām par kaut kādu strukturētu ūdeni, kas pasargās no Covid-19. Gobzems un viņa kompānija tika Saeimā, nedarbojas konstruktīvi, bet spēlē uz tautas bailēm un pelna ar to. Tas mani kaut kur biedē, jo latvietis parasti nav tāds cilvēks, kurš tic visādām blēņām. Latvietis ir racionāli domājošs, nevis rīkojas uz emociju pamata. Mēs neesam iedzimti trampisti, gobzemieši.  

— Jūs vienā partijā — “Vienotībā” — esat jau desmit gadu. Citi deputāti partijas mēdz mainīt.
— No dažiem partijas biedriem esam šķīrušies. Dzintars Zaķis nesmuki izdarījās, nopērkot mašīnu Lietuvā un nemaksājot ekspluatācijas nodokli. Ilgu laiku nevarējām pieņemt šādu lēmumu, tāpat kā attiecībā uz Solvitu Āboltiņu. Zaķa gadījumā viņa rīcība nebija pret likumu, bet deputāts tā nedrīkst darīt. Tagad līdzīgs gadījums bija ar Juri Pūci no “Attīstībai/Par” (saistībā ar autostāvvietu caurlaidi — aut.). Ja reiz saka, ka deputāti ir sabiedrības atspulgs, tad arī sabiedrība ir cilvēki, kuri reģistrē mašīnas Lietuvā vai Igaunijā. Kad savā lauku mājā Jaunjelgavā man vajadzēja veikt dažus saimnieciskus darbus, man jautāja — maksāšu ar PVN vai bez? Atbildēju, ka, protams, ar PVN. Ja esi par godīgumu, tad kāpēc prasi man to?

Kas notiek sētas otrā pusē

— Jūs ārzemēs esat mācījies, vēlāk arī studējis. Latvijā dzīvojot, šis skats no malas palīdz?
— Es biju trimdas bērns. Māte bija beigusi Angļu valodas institūtu Rīgā, mācīja angļu valodu. 30. gadu sākumā viņu par labām sekmēm uz divām nedēļām nosūtīja uz Angliju. Līdz ar to vēlāk padomju varai, Staļinam viņa skaitījās kā spiedze. Mūsu ģimene no Latvijas devās trimdā uz Vāciju 1944. gadā. No Rīgas uz Vāciju izbraucām ar pēdējo vilcienu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Austrāliju, studēju es Amerikā un vēlāk atgriezos Eiropā, strādāju Zviedrijā. Latvijā atgriezos 1991. gadā. Zinu zviedrus, kas strādāja manā darba vietā Ārpolitikas institūtā un kas skolojušies Amerikā, un tas viņiem ļoti daudz devis. Tas attiecināms uz visiem — ja zini, kas notiek sētas otrā pusē, tev plašāks skats uz pasauli. Izglītības problēma ir viena no aktuālākajām arī Saeimā. Redzams, ka lauku skolu skolnieki netiek līdzi pilsētniekiem. Zinu ģimenes no Talsiem, kas savus bērnus nesūta vietējās skolās, bet iekārto skolās Rīgā. Tas ir šausmīgi. Tā ir liela problēma, kuru nedrīkst pieļaut.

Desmit gadus jauca un cēla

— Jūs brīvajā laikā nodarbojaties ar šaujamloku izgatavošanu. No kurienes tāda aizraušanās?
— Kad dzīvojām Austrālijā, tēvs uztaisīja loku manam vecākajam brālim. Vēlāk šo loku brālis atdeva man. Kad dzīvojām Zviedrijā, es tos izgatavot iemācīju savam dēlam. Tagad es gatavoju lokus saviem mazbērniem. Iedibinājusies ģimenes tradīcija. Man patīk darbs ar koku, strādāt ar rokām, ne tikai, kā saka, abstraktā darbošanās. Gatavoju ne vien lokus, bet arī smalkākas lietas. Daļēji dzīvoju arī Jaunjelgavā, kur visapkārt ir mežs. Latvietim tas, manuprāt, ir iedzimts — darboties ar koku un izgatavot kaut ko skaistu, jo kas gan var būt skaistāks par šo materiālu. Tā ir estētiska bauda.

— Jaunjelgavā dzīvojat jau labu laiku.
— Nopirkām šo pamesto māju 1999. gadā. Pagāja, nepārspīlējot, 10 gadi, lai nojauktu to, kas nojaucams, sakoptu, izremontētu. Māja celta 1923. gadā ar visu no tā izrietošo. Piepirkām klāt zemi, tagad tie ir 9 hektāri ainaviskas vides. Sākumā māju pirkām, domājot par sievasmāti. Viņa pēc profesijas ir fiziķe, bet, pensijā esot, gribēja darboties dārzā, kaut ko audzēt. Tāpēc sākumā iekopa lielas plantācijas. Tas bija ārprāts. Tagad jau vairs neesam spējīgi to turpināt. Te ir lauki, saistība ar dabu, un mums abiem ar sievu, suņiem patīk atbraukt, dzīvot. Man ir māja Rīgā, un to nopirku pēc tam, kad pārdevu vecvecāku zemi Jelgavā.

Jaunjelgavas centrā uz garšīgu kafiju

— Ko jūs kā jaunjelgavietis izceltu savā pusē?
— Prieks, ka mums ir rosīgi cilvēki kā Vaira Lejniece, biedrība, kas atcerējās, ka no šīs puses nācis Latvijas valsts pirmais satiksmes un darba ministrs Teodors Hermanovskis. Viņam uzcelts piemineklis, un par to esmu lepns. Tagad atvērts arī tūrisma informācijas centrs, ko vada Kristīne Kalēja. Ļoti gaumīgi iekārtota vieta, kurā var iegādāties vietējo ražotāju preces, iedzert ļoti labu kafiju. Es pats kafiju nedzeru, bet tā garšo manai sievai. Tagad viņi blakus būvē restorānu. Te ir rosība, lietas notiek, un viss atkarīgs no cilvēkiem. 

— Kā esat apradis ar darbu attālināti, tajā skaitā Saeimas, komisiju sēdēm?
— Sākumā man tas bija neierasti. Esmu pieradis iet uz sēdēm, aprunāties ar opozīciju, pozīciju. Tā jau mēs esam draudzīgi savā starpā, ne kā varētu iedomāties. Vajadzēja laiku, kamēr apguvu visu nepieciešamo attālinātajam darbam, bet tagad saku — nemaz tik slikti nav. Mums, deputātiem, izveidota arī “WhatsApp” grupa, kur uzklausām viens otra domas. Tomēr uz ārkārtas sēdēm, plenārsēdēm mēs, “Vienotības” frakcija, ejam uz Saeimu. Mums ir sava atsevišķa istaba. Sēžam, protams, attālināti viens no otra, bet klātienes sajūtai jābūt. Nevar visu izrunāt attālināti, un klātienē parādās nianses, lietas, par kurām, attālināti esot, neesam iedomājušies.