Ekonomiskā un digitālā sadarbība Baltijā

Nesen piedalījos Baltijas asamblejas organizētā pasākumā Tallinā par ekonomisko un digitālo sadarbību starp Baltijas valstīm, apskatījām arī “Rail Baltica” jautājumu, kāds tas ir, raugoties no igauņu pozīcijām. Vēlos atsevišķi izcelt dažus punktus.

Izrādās, te ir runa par t.s. aprites ekonomiku, kuras pamatā ir ilgtspējība un efektīva resursu izmantošana, inovāciju veicināšana, otrreizējā pārstrāde utt. Viens no piemēriem, kā varam sadarboties Baltijas valstu līmenī, ir kopīgas dzērienu iepakojuma depozīta sistēma. Taču tas ir diezgan piņķerīgs process, jo mums ienāk, piemēram ūdens pudelēs no Francijas, “Evian”, un tām arī ir attiecīgais svītrkods, – tad kur tās nonāks? Mēs varam datorsistēmā norādīt, ka Latvijā nonākušās tiek utilizētas Latvijā, taču cilvēki arī nesēž uz vietas, bet braukā apkārt. Teiksim, lietuvieši var zināt, ka Latvijā tas sanāk lētāk, viņi brauc šurp, – vai nodod Lietuvā, kur dārgāk. Sistēmas vēl nav ieviestas, tāpēc sarežģīti.

Protams, beidzot Latvijā ir pieņemts lēmums, ka nākamgad depozīta sistēma sāks darboties. Lietuvā un Igaunijā tas jau atrisināts daudz senāk, tāpēc uz to brīdi, kad Latvija tās panāks, viņu sistēmas visdrīzāk būs jau novecojušas. Tad ir jautājums, vai modernākas iekārtas (kuras ir dārgas) izdevīgāk iegādāsimies visas trīs valstis kopā, piemēram, no Norvēģijas. Tur ir izdomātas jaunākas tehnoloģijas, ar kurām var utilizēt ne tikai dzērienu iepakojumus.

Bet kāpēc neiesaistīt mūsu vietējos ražotājus, radot jaunas darbavietas? Protams, to ierobežo iepirkuma likumi. Tomēr runājām pasākumā par to,  ka arī Latvijā jau ir izveidoti prototipi daudzveidīgāka iepakojuma depozīta iekārtām, turklāt igauņi par to izrādījās jau informēti, bija labs novērtējums, bet atzinums bija, protams, ka visu noteiks kvalitāte un cena. Varbūt varam nākotnē kļūt par inovatoriem visā reģionā! Noteikti būtu ļoti patīkami, ja mūsu uzņēmēji izrādītos uzdevuma augstumos.

Kas man bija zināms jaunums – izrādās, vislielāko piesārņojumu patiesībā radot tekstila atkritumi. Un tur lielu lomu spēlē lietotie apģērbi, ko mes ievedam no Zviedrijas un citām Skandināvijas valstīm. Ir prātam neaptverami, kāds to daudzums ir Latvijā, Lietuvā un Igaunijā! Cilvēki daudz izsviež šos apģērbus, gadās dzirdēt stāstus, ka tas notiek pat tāpēc, ka pērk arvien jaunus lietotos apģērbus, jo tas pēc cenas sanākot izdevīgāk nekā nest uz ķīmisko tīrītavu, lai lietotu daudzkārt… Bet aizmirstam par to “pievienoto maksu”, ko samaksājam visi kopā ar apkārtējo vidi.

Igaunijā darbojoties dažādas idejas, kā pakļaut izlietotos resursus otrreizējai pārstrādei. Piemēram, no autoriepām ražo naftu, kā arī vielas, ko pievieno asfaltam uz ceļu seguma. Protams, tie ir tikai atsevišķi piemēri, tomēr bija vērtīgi pārdomām par to, kas ir aprites ekonomika un kāpēc tā nepieciešama.

Interesanti bija dzirdēt arī par “Rail Baltica” tēmu – ka igauņiem ir tāda pati problēma kā mums, privātīpašumi tam ceļā. Lietuvā tas gāja viens un divi, jo plānotā dzelzceļa līnija atzīta par nacionāli stratēģisko interešu subjektu, visa tiesvedība uzreiz ir valsts pusē. Bet mēs vēl cīnāmies ar zemes atsavināšanu, igauņi tāpat. Taču progress jau ir manāms.

Un patīkami kļūst jau no domas vien, ka pēc dažiem gadiem ar ātrvilcienu no Tallinas līdz Rīgai varēs atbraukt nepilnās 2 stundās, pēc aprēķiniem – 1 stundā un 42 minūtēs. Tad ar lidmašīnu vairs nebūs vērts pat ķēpāties! Stāstīju delegātiem par savu pieredzi 1944. gadā, kuru gribu vēl paspēt atkārtot – ar ģimeni aizbraucot līdz Berlīnei ar vilcienu. Toreiz kā bērns, bet tagad jau ar saviem bērniem un mazbērniem. “Rail Baltica” pavērs mums visu Eiropu – Varšavu, Berlīni un tālāk jau visus punktus, kas savienoti dzelzceļos ar Berlīni.

Kā jau minēju raksta ievadā, runājām arī par digitālo sadarbību starp Latviju, Igauniju un Lietuvu. Daļa jautājuma tika skatīta kontekstā ar ātrgaitas šoseju “Via Baltica”, kurā caur šo sadarbību varētu automašīnu plūsmu vēl paātrināt. Bet pagaidām tas ir problemātiski, jo katrai valstij sava sistēma, savstarpēji pārāk atšķirīgas… Tāpat jāsakārto elektroniskā paraksta lietas, lai tas būtu vienots visā Eiropā. Citādi ir tā savdabīgi, piemēram, Igaunija digitalizē pat Palestīnu, bet mēs pie tās pašas sistēmas pieslēgties, izrādās, nemaz nevaram.

Taču Baltijas valstis strādā pie kopīgiem digitālajiem projektiem, lai praktiski pārietu uz e-vidi ne tikai valsts pārvaldē, bet arī uzņēmējdarbībā. Piemēram, 60-80% var ietaupīt, apstrādājot rēķinus elektroniski, nevis drukātus uz papīra; Somija lēš, ka elektroniski čeki ļaus viņu uzņēmumiem ietaupīt 900 miljonus eiro gadā (skat. Tallinas Tehnoloģiju universitātes 2019. gada pētījumu “Real-Time Economics: Definitions and Implementation Opportunities”). Iedomājieties, kādas summas varētu ietaupīt pie mums!

Kas interesanti, esmu daudzas reizes bijis Rīgikogu (Igaunijas parlamentā), taču tikai šoreiz uzzināju, ka ēkas apakšstāvā ir pat pirts un masāžas krēsls, lai atpūstos no grūtiem darba cēlieniem, tāpat asinsspiediena mērīšanas iekārtas u.c. Pieejami dvieļi un galdiņi, pie kuriem atsēsties, arī bārs ēdnīcā; pie pusdienām drīkstot piedzert glāzi vīna (vai pat konjaku). Varbūt nākamreiz kandidēt vēlēšanās uz Rīgikogu? Protams, tas ir joks. Bet, ja runājam nopietni caur nenopietno, – iespējams, arī tāpēc igauņi mums tiek priekšā, ka viņi zina, kā efektīvi cīnīties ar stresu darba vidē.

Starp citu, igauņi arī ļoti brīnījās par to, ka mēs tikai tik vēlu esam tikuši līdz lēmumam finansēt politiskās partijas no valsts budžeta. Viņiem tāda sistēma darbojas jau sen. Toties viņi tikai tagad pieņēma likumu par pensiju 2. līmeni, tomēr Igaunijas prezidente to nule atsviedusi atpakaļ parlamentam. Kā būs tālāk, redzēsim.