Klimata pārmaiņu izaicinājumi Eiropai un pasaulei
No 6. līdz 7. oktobrim Helsinkos (Somijā) norisinājās starpparlamentārā konference par klimata izmaiņām. Tās vispārējais uzstādījums bija sekojošs – klimatisko pārmaiņu gaisotnē nepieciešamas straujas pārmaiņas Eiropas ekonomikā.
Lai arī par šo tematiku esmu labi informēts, strādājot Baltijas Asamblejā, tomēr pēc šīs konferences, noklausoties ekspertu teikto, tas iezīmējās vēl dramatiskāk – mums ir strauji jāsamazina CO2 emisiju apjomi un jāpazemina pasaules vidējās temperatūras pieaugums līdz 1,5°C uz 2100. gadu (šobrīd zinātnieku prognozēto 3°C vietā), citādi patiešām zaudēsim kontroli pār tās radītajām sekām. Arī sasilšanas rādītāji starp 1,5 – 2°C radīs neatgriezeniskas pārmaiņas; vissmagāk skartās zemeslodes daļas būs Arktika, Vidusjūra, Āfrika, arī Dienvidāzija un Austrālija.
Ierobežot dzimstību Āfrikā mēs nevaram, arī korupcija tur ir milzīga. Tāpat pamatīga korupcija valda Irākā – ceturtā lielākā naftas ražotāja pasaulē, milzīgi ienākumi, bet tajā pašā laikā vairāk nekā puse jaunatnes ir bez darba (tad nav brīnums, ka cilvēki iet ielās, nav izslēdzama jauna revolūcija). Eiropa saražo tikai nepilnus 10% no visiem pasaules izmešiem – bet mūsu lielais (un īstenībā – vienīgais) spēks ir tas, ka mēs esam lielākais noieta tirgus un tās normas, ko mēs pieņemam, var ietekmēt pārējos, kas grib mums pārdot. Tāpēc mums arī pašiem strikti jāievēro Parīzes klimata nolīgumā ietvertie lēmumi – pasaules vidējās temperatūras pieaugumu saglabāt būtiski mazāku par 2°C un censties panākt, lai tā neceltos vairāk par 1,5°C.
Jāmin arī, ka Baltijas valstis ir izvirzījušas ambiciozus atjaunojamās enerģijas īpatsvara mērķus līdz 2030. gadam: Igaunija – 42%, Latvija – 50%, Lietuva – 45%. Protams, atjaunojamās enerģijas īpatsvars transporta jomā rada jaunus izaicinājumus, tomēr arī citas izejas mums patiesībā nav. Tāpat kā visai pārējai pasaulei!
Taču ir arī kāds gaismas stariņš vispārējā “tumsā” – privātā sektora reakcija: proti, tā pārstāvji paši vēlas ieguldīt līdzekļus zaļās enerģētikas attīstībā, jo saprot, ka arī viņu bērniem un mazbērniem te vēl jādzīvo; tie ir investīciju fondi utt. Tāpēc paneļdiskusijā pieprasīju un panācu, ka vispārīgajā konferences rezolūcijā tiek iekļauts arī teikums par ikgadēju ilgtspējīga finanšu rīcības plānu privātajam sektoram (sustainable finance action plan).
Kāpēc turēties pie vecajām industrijām, ja šobrīd var pelnīt arī, pārprofilējoties uz tīrās enerģijas ražošanu? Piemēram, ar vēja turbīnām. To saprot arī jaunievēlētā Centrālās bankas prezidente, franču politiķe Kristīne Lagarda, un jāapzinās arī citām investīciju firmām, ka steidzami jāiegulda līdzekļi šajā virzienā. Jo tikai ar sabiedriskā sektora līdzekļiem mēs ar katastrofas novēršanu galā netiksim (kopumā nepieciešamā summa ir mērāma triljonos – protams, visai pasaulei), taču rezultātā tad cietīs visi…
Šis pats vēstījums būtu arī Latvijas uzņēmējiem – domāt jauni un progresīvi, meklēt līdzekļus ieguldīšanai zaļajā enerģijā.
Konferences gaitā man bija milzīgs prieks dzirdēt no Kalifornijas pārstāvja, ka viņi ir pārsūdzējuši prezidenta Trampa rīkojumu par ilggadīgās atļaujas atcelšanu būt stingrākiem emisiju likumdošanā (Clean Air Act) nekā valstī kopumā, un tā paliks spēkā. Un to atbalsta arī paši autoražotāji! Lūk, tā ir atbildīga uzņēmējdarbība, tiešām mūsdienīga privātā sektora attieksme. Un ASV autoražotāji apzinās, ka nākotne pieder elektroautomašīnām (ko ASV pierāda “Tesla” produkcijas pārdošanas apjomi). Eiropa un īpaši Vācija valdības ietekmē šajā ziņā ir pamodusies par vēlu; arī tur jau ražo elektroauto, bet tie nav tik labi kā “Tesla” ASV.
• konferences dienaskārtība: https://www.eduskunta.fi/parleu2019/…/climate-change-06102019.aspx
• konferences noslēguma rezolūcija: [PDF]
