Zem ozola kuplajiem zariem
Brīvdienās ar sievu aizbraucām uz Alūksni, pabijām arī pie Ernsta Glika diviem ozoliem, kurus vācu izcelsmes mācītājs Latvijā iestādīja kā piemiņu paša veiktajam darbam mūža garumā – abu Bībeles derību tulkojumam latviešu valodā.
Ernsts Gliks dzimis 1652. gadā Vetīnē, Saksijā, bet Latvijā ieradās 1673. gadā un palika teju līdz mūža galam; tikai nepilnu gadu pirms nāves, kad Lielā Ziemeļu kara laikā tika ieņemta Alūksne, Gliks tika izvests uz Maskavu, kur arī drīz mira (1705) un tika apglabāts vācu kapos pie “Marjina rošča” (Marijas birzs).
Jau pirmais no minētajiem Glika tulkojumiem iezīmēja lūzuma punktu Latvijas un tādējādi arī Eiropas vēsturē, radīja mums paliekošas vērtības, ar kurām rietumi arī šodien atšķiras no austrumiem, kā arī deva milzīgu ieguldījumu latviešu valodas attīstībā.
Interesanti, ka tolaik Glika darbu finansiāli atbalstīja arī Zviedrijas karalis Kārlis XI, pirms tam neviens to īsti negribēja. Tagad sakritības pēc vietējā draudzē – Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā (kura šovasar svinēja 230 gadu jubileju) kalpo tieši zviedru garīdznieks Magnus Bengtssons, kurš sprediķo latviešu valodā; viņa ģimene arī pārcēlusies dzīvot uz Latviju, bērni turpat Alūksnē iet latviešu skoliņā.
Un droši varu teikt, ka mani pārņēma milzu bijība, mēģinot aptvert vienu no šiem ozoliem un saprotot, ka tas neizdosies ne uz pusi pat ar abām rokām, tik raženi un vareni tie ir. Vēl lielāka šī bijība kļūst, kad tu apzinies, ka ozoli te joprojām stāv, iestādīti tālajā 1694. gadā, un ir pārdzīvojuši visus karus, kas pārstaigājuši mūsu zemi.
