ASV Jūras spēku korpusu uzrunājot
Šī gada 4. novembrī Rīgā norisinājās ASV Jūras spēku korpusa svinīgā ceremonija, kur tiku aicināts teikt runu – kā parlamentārietis un kā bijušais korpusa dalībnieks. Zemāk piedāvāju iepazīties ar manas uzrunas tulkojumu latviešu valodā.
The original speech in English: http://www.lejins.lv/us-marines/
“Savu 21. dzimšanas dienu es sagaidīju ASV Jūras spēku korpusa treniņnometnē Sandjego – 1963. gadā. Nolēmu „svinēt”. Lai cik noguris, pamanījos piecelties no savas guļvietas un nakts melnumā tikt līdz dušas barakām, lai atveldzētos ar ilgu un neaprakstāmi iepriecinošu padzeršanos no ūdens krāna.
Kā gan es nokļuvu Jūras spēku korpusā pēc ierašanās Amerikā no Austrālijas pirms trim gadiem? Toreiz Vjetnamas karš arvien saasinājās, un man tika ieteikts pievienoties rezervistiem, pirms uzsākt studijas Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Devos uz Gaisa spēku rekrutēšanas centru – bet ārā bija pamatīga rinda. Devos uz Floti – tas pats. Pagriezos Armijas rekrutēšanas centra virzienā – nekādu cerību. Ar Nacionālo gvardi pat nemēģināju.
Un te nu es biju, atstumts jauns vīrietis, kurš klaiņo Pasadenas saulainajās ielās, kad pēkšņi pretējā ielas pusē ievēroju uzrakstu, kas vēstīja: ASV Jūras spēku korpusa rekrutēšanas centrs. Un nekādas rindas.
Vien attāli biju vispār nojautis, ka tāds militārais spēks eksistē. Lēnām pietuvojos ēkai, bet vēl pirms paspēju pieklauvēt pie durvīm, labi ģērbts vīrs uniformā iznāca ārā, lai paspiestu man roku un piedāvātu kafiju. Nepaspēju ne attapties, kad jau aizpildīju aptaujas anketu, kurā bija jāatķeksē lodziņi. Kad biju izdzēris otru kafijas tasi, atgriezās virsnieks, vicinādams rokā testa lapas un bezgalīgi mani slavēdams – sak, tagad man atliekot vien parakstīties uz punktotās līnijas. Un tā es nokļuvu Sandjego.
Varbūt ir jābūt jūras kājniekam, lai patiešām novērtētu to lepnumu un prieku izlaiduma dienā pēc trim mēnešiem, kas pavadīti ļoti, ļoti grūtos treniņos teju bez brīva brītiņa, izņemot svētdienu pēcpusdienas, kad ciemos varēja ierasties draugi un radinieki, un arī tās vien pēc pirmā mēneša. Ātri vien sapratu, ka tieši šāds treniņš vajadzīgs, lai karā izdzīvotu un to vinnētu. Ne visi izturēja līdz izlaiduma dienai.
Varbūt tas man palīdzēja Afganistānā, kad pievienojos mudžahedīnu cīņai pret padomju militāro invāziju. Mana personīgā misija bija glābt baltiešu karavīrus, kas nonākuši afgāņu brīvības cīnītāju gūstā, dienot padomju armijā. Biju jau vairāk nekā 40 gadus vecs, turklāt ar klibu kāju, – un tāds piedzīvoju masīvu padomju gaisa un zemes uzbrukumu Surhabas milzu aizai, kur tikai dienu iepriekš biju uzturējies.
Tas šķita esam kā skatīties 2. pasaules kara dokumentālos kadrus, tikai šoreiz tā vairs nebija filma: īstas kasešu bumbas krita no kaucošām kaujas lidmašīnām un sprāga tuvu viena otrai abpus kalnam. Partizāni šāva pa tām uz labu laimi ar savām vecajām tanku dūrēm.
No ielenkuma mani izglāba gids, vārdā Sofijs, kurš angliski zināja tikai divus vārdus, “good boy!” – un tas izvērtās piespiedu soļošanā bez pārtraukuma, kas prasīja 12 stundas. Naktī sasniedzām mutuļojošu upi, uz kuras dibena akmeņiem es pazaudēju līdzsvaru. Sofijs tad uzņēmās pārnest mani pāri upei uz savas muguras.
Pa ceļam izbāzu savu izkaltušo mēli, lai saķertu pēc iespējas vairāk dārgo lietus pilienu, jo ūdens dzeršana no upes mani būtu nogalinājusi. Daudzas domas izskrēja cauri manam prātam – partizānu kaujas Latvijā, mūsu kareivji abos lielajos karos; bet manā priekšā atkal un atkal nostājās viena treniņnometnes instruktora tēls: kad bijām treniņos sasnieguši galīgās savas izturības robežas, viņš nekad nejautāja, kas ir problēma. Tā vietā seržants Veisbahs mēdza skaļi uzkliegt: Lejiņ, kas IZSKATĀS esam problēma?!
Problēmas tikai izskatījās pēc problēmām. Es atradu patvērumu ciemā, kuru kontrolēja afgāņu komunistu armija, un nākamās dienas rītausmā vēroju lielus, kareivju pilnus kauju helikopterus, kas lidoja knapi piecdesmit metrus virs mūsu galvām, – gluži kā milzu siseņi, kas pārklāja debesis.
Mēs atradāmies pa vidu starp divām pamatīgām kaujas frontēm, un afgāņu komunistu armijas garnizons atradās apmēram 300 metrus no vietas, kur es dzīvoju pie Šahira, vietējās mudžahedīnu vienības komandiera. Bija jāsaglabā aukstasinība un jātic, ka viņš zina, ko dara.
1963. gada 22. novembris ir uz mūžiem iekalts manā atmiņā. Mēs trenējāmies Twentynine Palms bāzē, notriecot dronus ar savām “Hawk” raķetēm, kad mūs pēkšņi izsauca komandējošais virsnieks. Ar drūmu ģīmi viņš atklāja, ka mūsu virspavēlnieks, ASV prezidents, ir sašauts un miris Teksasā. Klusums, kas pēkšņi iestājās virs tuksneša, šķita bezgalīgs. Pagāja labs brīdis, līdz spējām aptvert šo ziņu un tās sekas. Ko lai mēs, viņa kareivji, darām?
Politiskie notikumi ritēja savu gaitu, Lindons B. Džonsons mūs, pretēji gaidītajam, nemobilizēja Vjetnamas karam 1965. gada vasarā. Es tad biju piekomandēts jūras kājnieku rotai Aiovas štata Demoinā.
Laiks skrēja vēja spārniem. Lielā Padomju savienība sabruka triju dienu laikā. Šķita, ka vien vakardien es šturmēju salas pludmali pie Kalifornijas krastiem ar biedriem no jūras kājnieku vidus, un re – kas tam būtu ticējis! – es redzu Latvijas TV, ka jūras kājnieki izcēlušies krastā Ventspilī! ASV jūras kājniekiem norisinājās apvienotās mācības ar Latvijas armiju, sauktas par “Baltijas izaicinājumu”, trīs gadu garumā 1990-ajos, tas ir, pat vēl pirms mūsu pievienošanās NATO! Un vai ievērojāt, jūras kājnieki atkal ir tur no šī pavasara!
Protams, pēc notikumiem Krimā militārās attiecības starp ASV un Latviju ir pamatīgi pastiprinājušās, un “Summer Shield” mācības nu notiek katru gadu. NATO pie mums ir, kā tas brīnišķīgi nosaukts, pastiprinātā klātbūtnē.
Bez šaubām, Latvija bauda stipras attiecības ne tikai ar ASV jūras spēkiem, bet arī ASV armiju, gaisa spēkiem, floti un Mičiganas Nacionālo gvardi. Tā ir privilēģija, kas mums dārga. Vienlaikus mēs redzam, ka visa pasaulē ir tikai 7 vai 8 valstis, kur Amerikas vēstniecībām militāro atašeju statusā ir jūras kājnieki. Latvija ir viena no tām.
Tas dod stabilu platformu ASV Jūras spēku korpusa aktivitātēm Latvijā. Protams, sadarbības pamats starp ASV un Latviju ir profesionalitātē, nevis skaitā balstīts. Galu galā, ASV Jūras spēku gaisa flote ir lielāka par visu britu karalisko gaisa floti! Tomēr, kad nāk amerikāņu jūras spēki vai armija, viņiem ir skaidrs, ka pie darba jāķeras uzreiz, – ar Latvijas armiju nav nekāda bakstīšanās riņķī apkārt!
Noslēgumā neiztikšu arī bez dažiem vārdiem par sievietēm militārajā dienestā. Sievietes veido apmēram 17-18% personāla Latvijas bruņotajos spēkos, un tas nav izveidots mākslīgi. Tā ir lietu dabiskā kārtība.
Sievietes Latvijā ieguva tiesības balsot līdzās vīriešiem jau uz 1905. gada revolūcijas laiku, būtībā var teikt, ka mēs bijām pirmie Eiropā, kas piešķīra balsstiesības sievietēm. Tiesa, revolūcija tika brutāli apspiesta, taču vēlāk, kad balsojām par mūsu neatkarību 1918. gadā, nevienam pat prātā neienāca, ka balsošanas tiesības varētu tikt dotas tikai vīriešiem. Konstitūcija jau no pašiem mūsu valsts pirmsākumiem pasaka, ka visiem pilsoņiem ir tiesības balsot. Punkts.
Latvijas Brīvības cīņās trim sievietēm tika piešķirta Latvijas augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša ordenis. Viena no viņām bija izmantojusi sava mirušā brāļa dokumentus, lai varētu atrasties ar šauteni frontes pirmajās līnijās. Un pat tad, kad tika atklāts viņas dzimums, viņai ļāva turpināt!
Šodien mums ir divi bruņu transportieru komadieri, kas ir sievietes. Un tas raisa pārdomas. Mums ir kara dziesmas, kas datējamas ne tikai ar iepriekšējā gadsimta lielajiem kariem, bet pat stipri tālāk pagātnē, līdz pat viduslaikiem. Un tajās vienmēr sievietes pieminētas kā tās, kas uztraucas par viņu vīriem, tos kaujā pavadot; un vīri aizejot dzied: nebēdā, es atgriezīšos – citādi virs mana kapa liepu zaros lakstīgala dziedāt nenobeigs. Domāju, ka šajā gadsimtā radīsies pavisam jaunas dziesmas.
Visbeidzot vēlos teikt vēl, ka ASV Jūras spēku militārā atašeja esamībai Rīgā ir vēl viens papildus labums. Vai tad tas nedod mums visiem iespēju ik gadu sanākt kopā jūras spēku korpusa dibināšanas gadadienās, godināt mūsu kritušos un gūt prieku vienam otra kompānijā!”
