Rīgas lidosta (un) valodas jautājumi

Jau vairākkārt esmu rakstījis par to, cik sarežģīti pašiem latviešiem dažreiz šķiet runāt latviešu valodā… Un dzīve nebeidz piespēlēt arvien jaunu materiālu šādām nedaudz piktām pārdomām.

Piemēram, parunāsim atkal par mūsu lidostu.

Starptautiskajai lidostai “Rīga” nupat mainījusies valde. Apsveicu jauno valdi! Un ceru, ka tā ņems vērā dažus manus ieteikumus.

Šī gada vasarā devos pie radiniekiem uz ASV, un nācās gūt ne sevišķi patīkamus saistībā ar latviešu valodas lietojumu lidostā – un te es nerunāju par, piemēram, akcentu. Problēmas ir gan gramatiska rakstura, gan arī pašā runas stilā. Starptautiskā labā prakse ir, ka reisu pieteicēji runā rāmi un saprotami – kā Latvijas Radio 1. programmas diktori. Ja runātājam latviešu valoda nav dzimtā, tad gaidām tomēr labu gramatiku un valodas izpratni. Bet mūsējie “nober” ziņu kā no ložmetēja, turklāt ne vienmēr pareizi. Šāds runas veids liecina par darba kultūras trūkumu.

Izbrīnu atkal raisīja tas, kā personāls uzrunā pasažierus, dažreiz pat pilnīgi lieki trijās valodās (valsts valodā, angliski un krieviski). Kronis visam bija, ka mana sieva tika uzrunāta pat vispār tikai krieviski! Laikam lidostas darbiniekiem māca kādas specifiskas pazīmes, ar kurām krievi vizuāli uzreiz atšķiras no latviešiem. Košāks apģērbs, vai… Un reisu pieteicējs pāris reizes pat vispār aizmirsa par latviešu valodu, pieteica tikai angliski un krieviski.

Manuprāt, Latvijas lidostā ir cilvēki jāuzrunā vispirms latviešu valodā. Un tikai pēc tam, ja kļūst skaidrs, ka vajadzīga cita valoda, var pārslēgties uz to. Ceru, ka tomēr arī mūsu lidostas personāls spēs nonākt līdz tik lielai valstiskuma apziņai, kāds tas normāli un pašsaprotami ir citās valstīs. Citādi sanāk, ka baidāmies kaut drusciņ aizvainot kādu sveštautieti, bet savējos – nekādu problēmu. Kā padomju gados… Bet nav vairs tie laiki, kad bija kādam jāklanās! Jau ceturtdaļgadsimts pagājis, laiks tā kā būtu iemācīties.

Runājot specifiski par krievu valodu – interesanti vērot, kā šobrīd mainās valodu proporcija Latvijā. Arvien vairāk latvieši tomēr zaudē PSRS ieaudzinātos kompleksus un sadzīviskās situācijās neuzrunā citus krieviski, bet latviešu valodā – vispirms pieņemot, ka sarunbiedrs tomēr ir latvietis vai prot valsts valodu. Bet kāpēc, piemēram, veikalos joprojām bieži vien pārdevēji un kasieri atbild krieviski? Arī 90% sveštautiešu prot latviešu valodu, tāpēc šis jau atkal ir psiholoģiskās pakļaušanās līmenis.

To pierāda arī nesen piedzīvots gadījums kādā veikalā, kad rindā mani uzrunāja kāds krievs, bet es viņam atbildēju latviešu valodā. Tad arī kasiere saņēmās un runāja ar šo klientu mītnes valodā. Bet kā būtu bez manas klātbūtnes? Citā gadījumā nožēlojami bija skatīties, kā divi pārdevēji-latvieši kādā veikalā mokās, sliktā krievu valodā sarunājoties ar citu pārdevēju-krievu. Kurš turklāt tik tikko bija mani apkalpojis, runājot gluži labā latviešu valodā.

Bet krievu valoda jau nav vienīgā Latvijas bēda… Lecam arī otrā grāvī – ar angļu, gandrīz izmantojot katru izdevību izvairīties no dzimtās… Piemēram, ceļā uz Jaunjelgavu ir tāda apdzīvota vieta kā Tamboviči, un tur ceļa kreisajā pusē gozējas atpūtas nams, kura izkārtne ir tikai un vienīgi angliski – Wild Duck utt. Neviļus radās sajūta, ka pēkšņi esmu iebraucis citā zemē.

Intereses pēc iegāju viesnīcas pagalmā, kurā tobrīd atradās krietns skaits ar automašīnām, kurā bija LV numurzīmes. Tur pie galda smēķēja restorāna oberiene, jauna meitene. Jautāju, vai viesnīca strādā, viņa man tūdaļ pretī krieviski. Tikai pēc trešā jautājuma latviešu valodā viņa arī beidzot tā negribīgi pārslēdzās uz latviešu valodu. Tas nozīmē – visdrīzāk ir pieradusi, ka citi latvieši pakļaujas viņai un turpina runāt krieviski. Pārējie latvieši izdresēti, kāpēc tad ar šo vienu dīvaino latvieti būtu jārunā viņa valodā, ko? Par integrāciju to vis nenosauksi.

Tas pats tirgū Aizkrauklē – kāda sēņu tirgotāja nekādi nebija pierunājama pārslēgties uz latviešu valodu. Atpakaļ braucot, Tomes pusē tāpat ceļa malā uzrunāju kādu meiteni, kas tirgoja bekas. Atkal nācās secināt, ka laikam gan cilvēkam ir jau izveidojies ieradums – tomieši pakļaujas un runā krieviski…

Pretējā svaru kausā tomēr nolikšu arī priecīgākus iespaidus – piedzīvoju kādā autoveikalā, ka divi jauni krievi, kuri savā starpā sarunājās krieviski, piegāja pie pārdevēja un paši uzreiz vērsās pie viņa latviešu valodā. Un tāda ir normāla, integrēta sabiedrība. Labsajūtu izraida tas, ka apkalpojošais personāls pie klientiem tagad vēršas tikai latviešu valodā. Manis iepriekš minētie gadījumi ir tikai tādi atsevišķi recidīvi, cerams (tāpēc biju tik pārsteigts par Rīgas lidostu).

Tas būtu neiedomājami PSRS laikos, taču beidzot, 25 gadus vēlāk, laikam gan pie mums veidojas pamats tam, ka tas būs tikai normāli arī Latvijā – kā citās civilizētās valstīs Eiropā un pasaulē. Iespējams, šis valstiskais apzinīgums – runāt latviešu valodā – pieaudzis arī tāpēc, ka liela daļa (gan krievu, gan latviešu) ir padzīvojuši un pastrādājuši ārzemēs, kur nācies saprast un iegaumēt lietu kārtību valsts valodas jautājumos. Runā valsts valodā visi iebraucēji.