ASV prezidenta vēlēšanas un transatlantiskās attiecības
Viņnedēļ Latvijā ar publisku lekciju par transatlantisko attiecību stāvokli un ASV prezidenta vēlēšanu iespējamo ietekmi uz tām uzstājās doktors Daniels Hamiltons, Džona Hopkinsa Universitātes domnīcas SAIS (transatlantisko studiju centra) izpilddirektors. Lekciju organizēja Latvijas Ārlietu institūts sadarbībā ar Rīgas Ekonomikas augstskolu, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūtu un Baltijas-Amerikas Brīvības fondu.
Manā skatījumā šī bija ārkārtīgi aktuāla un interesanta analīze par ASV prezidenta vēlēšanu procesu un dažādiem strāvojumiem Amerikas ārpolitikā.
Piemēram, par Donaldu Trampu, kurš pamatā pārstāv pozīciju “Amerika ir stipra valsts pati par sevi, neiemaisās citu valstu dzīvē, bet no spēka pozīcijas vienojas ar pārējām lielvarām par ietekmes sfēru sadalīšanu”. Savukārt Hilarija Klintone turpina to līniju, kuras pamatā ir internacionāla sadarbība ar visām valstīm, demokrātijas stiprināšana tajās tradīcijās, kas aizsākās pēc 2. pasaules kara – ANO, Eiropas integrācija utt. Tieši tāpēc Klintone ir daudz kritiskāka pret Krievijas politiskajām izvēlēm nekā Tramps.
Tomēr dr. Hamiltons atzīmēja, ka prezidentu īsti neievēl tauta, bet gan tā dēvētā vēlēšanu kolēģija. Šobrīd neizskatās, ka Tramps varētu iegūt vairākumu Amerikas pavalstīs, tomēr nākas novērot, ka republikāņi strīdas arī savā starpā, partijā ir dažādi strāvojumi. Un tas daudz neatšķiras no šībrīža situācijas Eiropā – arī Francijā, Vācijā un citur ir iekšējie strīdi. Visspilgtākais piemērs laikam gan ir Anglija.
Runājot par Krievijas ietekmi… Eiropā tā ir sen zināma, taču tagad var novērot, ka Krievija prot ar masu medijiem ietekmēt vēlēšanu procesus pat ASV. Tiek pārbaudīta rietumu demokrātijas ilgtspēja, jo vairumam neinteresē fakti, dominē emocionāli viedokļi un lēmumi. To izmanto Tramps, solot padarīt Ameriku stipru, kaut arī nepasaka, kā tas paveicams. Un tāpat mēs redzam, ka cilvēki staigā, piemēram, ar Putina krekliem…
Tajā gadījumā, ja Tramps tomēr uzvar, viņam tik un tā būs jārēķinās ar Kongresu, prezidents nevar darboties viens pats. Mēs tagad redzam, cik grūti bieži vien ar Kongresu iet Barakam Obamam.
Vēl viens būtisks fakts – amerikāņi nesaprot, kāpēc eiropieši tik maz tērē līdzekļu aizsardzībai, ja jau baidās no Krievijas. Sanāk, ka mūsu (Latvijas) lēmums paaugstināt aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP ir pilnīgi pareizs un pie tā arī konsekventi jāturas. ASV drošībai tērē nesalīdzināmi vairāk nekā Eiropa.
