Latvijā – latviešu valoda?
Drīz šur, drīz tur politiskās retorikas telpā parādās runas par apdraudējumu latviešu valodas brīvai pastāvēšanai, valodas sargāšanu pret ārējo ienaidnieku un tā joprojām. Tomēr man arvien vēl šķiet, ka īstu lāča pakalpojumu tai izdarām mēs paši, latvieši, par ko pēdējos gados vairākkārt jau esmu rakstījis un arī runājis no Saeimas tribīnes.
Protams, te ir runa par “klasisko” gadījumu – ka latvietis bieži vien, izdzirdot no sarunbiedra krievu valodu, arī pats pāriet uz to, nevis turpina runāt latviski. Ik pa brīdim sastopos ar šādām situācijām, krievs principa pēc runā krievu valodā un latvietis nez kāpēc jūtas “spiests” atbildēt tāpat. Protams, ar vecāko paaudzi šeit ir grūtāk, taču skumjas parādās brīdī, kad var novērot, ka tāpat, no tās samācoties, rīkojas arī jaunatne. Un tā sadzīves līmeņa situācijās krievu valoda dominē, bet latviešu valoda kaut kur izšķīst… Pats, piemēram, nesen ar kādu krievvalodīgo veikalā sarunājos valsts valodā, un nevienam no tā gabals nenokrita, abiem tas šķita pilnīgi normāli! Vai bezmaz būtu atsevišķs rīkojums jāizdod par šī principa ievērošanu?
Vai šī piekāpšanās sadzīvē notiek “mīļā miera labad” vai citādi, taču tad vairs nav jābrīnās, ka krievu valoda atskan arvien biežāk un pat galvaspilsētas mērs referendumā parakstās par to, lai tā tiktu padarīta par otro oficiālo valodu valstī. Starp citu, tieši šobrīd līdzīgas idejas parādās atkal – Latvijas krievu kopienas prezidents paziņojumos esot aicinājis diskutēt par otru valsts valodu… Un pa to laiku jau pieminētais Nils Ušakovs strīdas ar Valsts valodas centru par krievu valodas lietošanu virtuālajā saziņā starp domi un iedzīvotājiem.
Gada ieskaņā kopīgi ar Saeimas kolēģi Rihardu Kolu (NA) rosinājām no Imigrācijas likuma svītrot normu par iespēju termiņuzturēšanās atļaujas dokumentus iesniegt krieviski – lai mudinātu iedzīvotājus uz saziņu valsts valodā, nostiprinot latviešu valodas lomu. Pretarguments no PMLP bija, ka 80% šādu pieteikumu tiek iesniegti tieši krievu valodā un tulkošana būtu milzu administratīvais slogs un papildus izdevumi. Lai gan principā man nerodas skaidrība, kāpēc tai būtu jābūt mūsu iestāžu, nevis pašu iesniedzēju problēmai.
Vācijā papīrus jāaizpilda vāciski; ja nezini valodu, maksā tulkam, kurš aizpilda anketas. Vēl nesen arī Vācijas kanclere Merkele pateica, ka bez vācu valodas bēgļi nekur tālu netiks, pat angļu valoda to nevar aizstāt.
Zinu divus termiņuzturēšanās atļaujas saņēmējus, no kuriem katrs labi raksturo modeli, kas radies no atšķirīgas apkārtējo attieksmes – viens dzīvo te jau četrus gadus un lielās, ka latviešu valoda viņam nav vajadzīga, jo neviens tajā runāt nespiež un bez tās var iztikt, pat pieteikums uz atļauju bijis jāpilda krieviski; savukārt cits vien otro gadu, bet jau cītīgi mācās valodu, jo kaimiņi ar viņu sarunājas tikai latviski un viņš saprot, ka valsts valoda ir jāzina.
Problēma šajā situācijā bieži vien ir tāda, ka tiklīdz tu kaut ko sāc ierobežot, tā kāds cits to uzskatīs par viņa tiesību ierobežošanu un diskrimināciju. Tā kā neapmierinātie parasti ir daudz skaļāki nekā apmierinātie, tad šāda veida izmaiņas nekad netiek panāktas. Personīgi es piekrītu uzskatam, ka latviešu valoda ir saudzējama un uzskatām par vienīgo valsts valodu, kā arī piekrītu, ka cilvēkiem, kas šeit uzturas pastāvīgi, būtu jāzina valoda vismaz tādā līmenī, lai spētu komunicēt. Piekrītu arī tam, ka paši Latvieši šajā lietā grēko, un ne tikai sarunājoties ar krievvalodīgajiem, kam teorētiski vajadzētu zināt valsts valodu. Bieži vien šī situācija novērojama arī klausoties dialogus starp latviski runājošiem jauniešiem, kur nereti iespraucas ne tikai krievu, bet arī angļu valodas vārdi un izteicieni. Savā ziņā var teikt, ka to ietekmē atbildīgo iestāžu nespēja laicīgi reaģēt uz starpkultūru reāliju pieaugošo popularitāti internacionālajā telpā, kas mūsdienās pieejama,m jebkuram. šī problēma, manuprāt, kļūs vēl izteiktāka tagad, kad dzīvojam bēgļu uzņemšanas gaisotnē. Pieļauju, ka tieši tāpēc ļoti daudzi oponē iespējai uzņemt tos, kam nepieciešama palīdzība.
Kā tas nākas, ka kopš atgriešanās Latvijā (1991) esmu runājis tikai latviski ar mūsu krieviem? Šad tad ir bijušas sazināšanās grūtības, bet principā mani saprata un saprot. Tagad arvien vairāk cenšas pat runāt latviski ar mani.
Ļoti prātīgs viedoklis (rakstā). Man nekad nav saprotama latviešu “padošanās” un runāšana krieviski. Tai skaitā – par termiņuzturēšanās atļaujām – nu, atvainojiet – “jūs gribat atļauju, tad tā arī ir jūsu problēma un izmaksas to pārtulkot latviski!” Interesanti ir salīdzināt izstrādājumu etiķetes – 1990. gadu beigās un 2000. sākumā bija “Milti”, “Piens” utt. Tagad – tās pašas firmas izstrādājumam gluži kā padumjajā laikā ir klāt krieviskais ekvivalents. Un nevajag teikt, ka tas viss eksporta dēļ… Daļa no tiem produktiem nekad nav bijuši domāti eksportam. Un nevar teikt, ka tad, ja nav tā uzraksta, tad krievs uzreiz paliek neēdis… Man tagad ir divas izvēles veikalā – “Bio” marķētie produkti un tie, kā “Talsu piens”, kuriem NAV krieviskā uzraksta :)
Šodien Ansis Bogustovs, radio runājot par latviešu valodas mācīšanu diasporas jauniešiem, lietoja “onlainā” un “links”. Diasporā saka “tiešsaiste” un “saite”.
Mans uzskats ir tāds, ka tautai-valodai, kurai nav savs literatūras mēnešraksts (sevišķi, ja tās mēnešraksts ir bijis pirmskara gados un tāds mēnešraksts bija visus okupācijas gadus – un kāds vēl!!!), nav tiesības prasīt, lai tā būtu vienīgā valsts valoda un lai citi to būtu spiesti mācīties.
Fakts – Latvijā šajos mēnešos ar valsts noteiktas ekspertu padomes lēmumu par finansējuma pārtraukšanu formālu iemeslu dēļ (nevis kvalitātes dēļ) tika pārtraukts vienīgā nopietnā un neatkarīgā latviešu literatūras žurnāla “Latvju teksti” izdošana. Manuprāt Saeimai šajā gadījumā bija jāpieņem atsevišķs lēmums par nekavējošu budžeta pārdali un finansējuma atjaunošanu žurnālam, kā arī ekspertu padomes izformēšanu un jaunas iecelšanu.
Nav jēgas no valodas, kurā nerodas, kurā nav atbalsta satura radīšanai šajā valodā. Valodas pastavēšanas jēgu nosaka saturs un nevis likumdošana. Nevar pastāvēt valoda bez sava literatūras žurnāla! Visus atmodas gadus tāds bija, 90. gadu, gadsimtu mijas krīzes laikā tāds bija un nu vairs nav!
Pieprasām Saeimas rīcību!
Nav tiesa, vēl joprojām iznāk “Jaunais Laiks” ASV, turklāt sabiedriskā kārtā jau nez cik dekādes. Pērkams arī Latvijā, starp citu, arī Okupācijas muzejā.
Droši vien bijāt domājis “Jaunā gaita”. Man grūti komentēt Jūsu attieksmi, ja uzskatāt, ka ar to pietiek latviešu tautai. Paldies par Jūsu atklātību, tas palīdzēs daudziem latviešiem izšķirties vēlēšanās.
Vispār dīvaina reakcija – tā vietā, lai priecātos, ka bijušā trimda turpina strādāt un izdot žurnālu, veltītu latviešu kultūrai un domu apmaiņai, turklāt bez mazākās atlīdzības, tieku vēl piedevām apvainots, ka it kā uzskatu, ka ar to pietiek, ka Latvijai nevajag vairāku izdevumus kultūrai… Aicinu neveidot pāragrus secinājumus un padomāt, ko rakstāt, pavērot manus priekšlikumus un darbus Saeimā.
Prieks redzēt, ka mūsu meitenes, kasieres, turas pie latviešu valodas, kaut valsts saka, ka tā nedrīkst. Pircējs piemērojas. Nav ko mocīties sliktā krievu valodā, ja pircējs tīri labi saprot latviski.