Gāzes monopolam beigas!

Beidzot tā stunda ir situsi – jau pavisam drīz, 11. februārī Saeimas plenārsēdē skatīsim pēdējā lasījumā Enerģētikas likuma grozījumus, kas paredz gāzes tirgus liberalizāciju jeb atvēršanu, un tā lieta būs galā! Uzskatu to par vienu no lielākajiem 12. Saeimas sasniegumiem. No vairāku deputātu puses gan ir bijuši vērojami izmisīgi centieni likuma grozījumus apturēt, aizkavēt vai citādi „izgāzt”. Tomēr līdz šim Saeimas vairākums ir nodemonstrējis stingru mugurkaulu un nav padevies „Gazprom” lobijam.

ES direktīva stingri nosaka, ka Latvijai dabasgāzes tirgus ir jāatver un gāzes tirgotāji un ražotāji jānodala no gāzes pārvades infrastruktūras. Tas ir loģiski – gāzes vadi un caurules ir dabisks monopols. Nebūvēsim taču paralēli esošajai infrastruktūrai vēl vienu identisku! Bet gāzes ražotāji un pārdevēji gan var būt vairāki. Tādēļ arī uzņēmums „Latvijas Gāze” (LG) ir jāsadala, lai tirgotāji un ražotāji varētu konkurēt savā starpā, bet pārvades infrastruktūra visiem būtu pieejama uz vienādiem noteikumiem.

Tomēr direktīva Latvijai ļāva izvēlēties vairākus veidus, kā gāzes tirgu atvērt un ko darīt ar LG.

Pirmkārt, mēs varējām izvēlēties pilnīgu īpašumtiesību nodalīšanu, kas paredz sadalīt LG un uzņēmumu, kura īpašumā nonāk pārvades infrastruktūra, pārdot citam īpašniekam. Tas nozīmē, ka abiem uzņēmumiem nedrīkst būt vieni un tie paši īpašnieki. Tāpat arī citi uzņēmumi, kuri plāno nodarboties ar gāzes ražošanu vai tirdzniecību, nedrīkst iegādāties infrastruktūras uzņēmumu.

Otrkārt, mēs varējām izvēlēties sadalīt LG divos uzņēmumos, bet saglabāt abos uzņēmumos esošo īpašnieku struktūru. Uzņēmumu, kurš kļūst par gāzes infrastruktūras turētāju, īpaši sertificētu. To uzraudzītu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija jeb regulators, kurš tādējādi rūpētos par šī uzņēmuma neatkarību un vienādu attieksmi pret visiem gāzes piegādātājiem.

Treškārt, mēs varējām veidot uzņēmumu bez aktīviem, kurš nomātu gāzes infrastruktūru un tālāk dotu iespēju to izmantot visiem gāzes pārdevējiem. Trešais modelis ir gana sarežģīts.

Latvija jau sākotnēji izvēlējās pirmo modeli – pilnīgu īpašumtiesību nodalīšanu. Bija eksperti, kuri mums ieteica tomēr izvēlēties otro modeli, kas ļautu abos uzņēmumos arī turpmāk īpašumtiesības saglabāt „Gazprom”. Un ir arī deputāti (piemēram, Meijas kungs no partijas „No sirds Latvijai”), kuri vēl pirms trešā lasījuma centās mainīt izvēlēto modeli par labu LG vēlmēm. Tik vēlu mainot gāzes tirgus atvēršanas modeli, faktiski process atkal tiktu atlikts uz nezināmu laiku… Tomēr līdz šim veiksmīgi izdevies šos priekšlikumus atstāt ārpus likuma grozījumiem. Un nu priekšā izšķirošais, trešais lasījums.

Es pilnībā atbalstu izvēlēto tirgus atvēršanas modeli – pilnīgu īpašuma tiesību nodalīšanu. Un vēlos dalīties ar argumentiem, kādēļ domāju, ka šis modelis Latvijai būs labākais.

Pirmkārt, es nedomāju, ka būtu droši paļauties uz regulatora spējām nodrošināt infrastruktūras operatora neatkarību situācijā, ja tas paliktu līdzšinējo īpašnieku rokās. LG ir parādījusi, ka tā ir gatava darīt gandrīz jebko, lai lobētu savas intereses un panāktu sev izdevīgus lēmumus. Piemēram, uzņēmums pie sevis ir „pārvilinājis” bijušo Valsts kancelejas vadītāju, kurai ir svarīga informācija par valsts pozīciju attiecībā pret „Latvijas Gāzi”. Ja līdz šim mūsu kontrolējošās institūcijas ne vienmēr ir spējušas izpildīt savus uzdevumus par simts procentiem (spilgts piemērs tam šobrīd ir nerezidentu banku gadījums), vai varam būt droši, ka šoreiz viss būs kārtībā? Taču nē!

Otrkārt, ja tiek pilnībā nodalītas īpašumtiesības, tad valstij vai valstij piederošam uzņēmumam ir iespēja iegādāties infrastruktūras operatoru savā īpašumā. Ņemot vērā, cik stratēģiski svarīga ir šī infrastruktūra mūsu tautsaimniecībai, šāda iespēja būtu jāapsver.

Treškārt, šāds scenārijs mums ļautu drošāk panākt kontroli pār Inčukalna gāzes krātuvi. Šis infrastruktūras objekts ir mūsu „nacionālais dārgums”, kas var mums ļaut gan nopelnīt, gan parūpēties par savu drošību. Inčukalnā mēs varam nodrošināt sev dabasgāzes rezerves nebaltai dienai, pirkt gāzi brīžos, kad tā ir lētāka, lai ietaupītu situācijās, kad gāzes cena kāpj. Šis objekts ir svarīgs ne vien mums, bet arī mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem.

Ceturtkārt, tā beigsies „Gazprom” politiskā ietekme Latvijā. Līdz šim bijām vienīgā no Baltijas valstīm, kur kontrole pār gāzes uzņēmumiem ir Krievijas uzņēmumiem. Igaunijā „Esti Gaas” kontrolpakete pieder Somijas enerģētikas uzņēmumam „Fortum”, savukārt Lietuvas „LitGas” pilnībā pieder Lietuvas valstij. Turklāt abas kaimiņvalstis savu tirgu ir atvērušas, brīvi pērk gāzi no pārdevēja, kas piedāvā labāko cenu, un maksā par gāzi mazāk nekā mēs. Un nu arī Latvijā beidzot būs tāpat!