Amerika ir ar mums!

Kā jau iepriekš rakstīju, viņnedēļ kopā ar Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem Ojāru Ēriku Kalniņu (V), Rihardu Kolu (NA) un Arti Rasmani (ZZS) biju Vašingtonā; mūs pavadīja arī komisijas konsultanti Arturs Jefimovs un Anita Ābola. Vizītes laikā norisinājās tikšanās ar augsta ranga amatpersonām, kuras organizēt bija palīdzējis Latvijas vēstnieka ASV Andra Razāna birojs.

Pirmkārt, tikāmies ar diviem ASV senatoriem – Džonu Makkeinu, Senāta Bruņoto spēku komitejas priekšsēdētāju, un Ronu H. Džonsonu, Senāta Ārlietu komitejas Eiropas un Reģionālās drošības sadarbības apakškomitejas priekšsēdētāju. Otrkārt, noteikti jāmin arī ASV prezidenta kandidāta Marko Rubio ārlietu un nacionālās drošības padomnieks Džeimijs Flajs. Vēl divas ļoti augsta līmeņa tikšanās bija ASV Ārlietu ministrijā – gan ar senu Latvijas draugu, savulaik Klintona ārpolitikas veidotāju Danielu Frīdu, kurš šobrīd ir ministrijas koordinators sankciju politikā, gan ar ASV valsts sekretāra palīga vietniekiem Džonu Hefernu un Benu Zifu.

Tāpat Saeimas Ārlietu komisijas delegācijai bija iespēja tikties ar trim Nacionālās drošības padomes direktoriem – Eriku Kiaramellu (Baltijas un Austrumeiropas jautājumi), Pīteru Andreoli (Krievijas nacionālās drošības jautājumi) un Marku Lorencu (NATO un Eiropas stratēģiskie jautājumi).

Kopumā vizīte ilga gandrīz nedēļu, no 2. Līdz 6. decembrim, un katra stunda bija izplānota jo sīki, tāpēc satikt izdevās daudzus.

Gribas vēl pieminēt ekspertus mums šobrīd tik asi svarīgajā enerģētikas jomā, pirmkārt, kongresmeni Džonu Šimkus, kurš darbojas Enerģijas un tirdzniecības komitejā un vada Vides un ekonomikas apakškomiteju.

Otrkārt, notika sarunas ar vairāku nozīmīgu domnīcu (think-tank) dalībniekiem, piemēram, ar Atlantiskās Padomes jaunizveidotā Globālās enerģijas centra direktoru Ričardu Morningstāru, tāpat ar veselu rindu pārstāvju no Džona Hopkinsa Universitātes domnīcas SAIS (transatlantisko studiju centra), tajā skaitā tās direktoru Andrašu Šimoņī. Viņš ir ļoti interesants cilvēks, jo bijis ne tikai ASV vēstnieks Ungārijā, bet pat rokmūzikas zvaigzne! Kabinetā pie sienas viņam piekārta ģitāra, un tikšanās laikā viņš paguva arī gremdēties atmiņās, kā piedalījies pazīstamās dokumentālās pilnmetrāžas filmas „Free to Rock” uzņemšanā, – ko visdrīzāk izraisīja Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja Ojāra Ērika Kalniņa klātbūtne, kurš tāpat ir intervēts minētajā filmā kā profesionāls rokmūzikas tekstu autors. Mums visiem patīkams pārsteigums bija, ka šajā domnīcā šobrīd stažējas arī pārstāve no Latvijas – LU politikas zinātņu doktore Gunda Reire.

Interesanta saruna norisinājās arī par ASV iekšpolitiku, tiekoties ar Republikāņu politikas un sabiedrisko attiecību ekspertu Davidu Meritu, kurš cita starpā stāstīja arī par ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu. Merits atzina, ka par kandidātu, šobrīd baudot lielu piekrišanu, varētu tikt izvirzīts Donalds Tramps. Protams, izskatījāmies pārsteigti, tāpēc konsultants paskaidroja – tam par cēloni ir Trampa ļoti tiešā valoda apstākļos, kad sabiedrībā valda milzīga frustrācija par to, ka slavenā ASV vidusšķira vairs nav vairākums un asi izceļas marginālie slāņi – nabadzīgais un ļoti bagātais.

Bez šaubām, tikāmies arī ar mūsu tautiešiem, ierodoties Latviešu centru Rokvillē (Merilendā) un arī piedaloties latviešu pasākumā vietējā dievnamā, pēc kura apmeklējām Ziemassvētku tirdziņu. Interesanti, ka tur pat izdevās pilnībā aizmirst, ka esam ārzemēs – tā pati draudzīgā čalošana, kas raksturīga latviešiem, šķita mūs pārnesusi atpakaļ uz Latviju. Un, kas ir būtiski – pretēji pieņemtajam uzskatam, šie Amerikas latvieši nav nemaz tik atrauti no mūsdienu realitātes Latvijā, viņi ļoti labi zina visu, kas tajā notiek, un mūsu atbildes uz jautājumiem bija vajadzīgas tikai dažu „balto plankumu” aizpildīšanai. Turklāt arvien vairāk šo tautiešu vasaras pavada Latvijā, kur uztur savus īpašumus, maksā nodokļus un citādi piedalās Latvijas dzīvē, tikai aukstā laika periodus pavadot ASV.

Vēlos piebilst, ka mūsu delegācijas misija nebija šeit iet kā lūdzējiem, lai lūgtu aizsargāt Baltijas reģionu. Tā vietā varējām pateikties par to, ka tas jau notiek. Militāro atbalstu ASV mums sāka sniegt uzreiz pēc notikumiem Ukrainā, te parādījās 11 iznīcinātāji u.c. Kopš tā laika NATO pamazām stiprina pozīcijas Baltijā, par to arī paldies.

Turpmāk vienas rotas vietā jāizveido vienotu bataljonu četrām NATO valstīm – Latvijai, Lielbritānijai, Vācijai un ASV, un šī būs vēl viena starptautiska sadarbība, kas padarīs NATO stiprāku kopumā. Mūsdienās viens bataljons ar moderniem ieročiem un labi apmācītiem karavīriem ir spēcīgāks par veselu 2. pasaules kara laika veselu divīziju! Prognozējams, ka lēmums par šāda bataljona izveidi tiks pieņemts NATO galotņu saietā Varšavā, kas tur norisināsies 2016. gada 8.-9. jūlijā.

Runājot par Ukrainu un Sīriju, amerikāņi mūs steidzās mierināt ar informāciju, kuru mēs faktiski jau apzināmies – ka tās sadarbība ar Krieviju ir tikai taktisks gājiens, mēģinot novirzīt Krievijas uzbrukumu no Asada mērenās opozīcijas uz „Daesh”, un tā nekādā gadījumā nenozīmē, ka Ukraina tiek „iztirgota” Krievijai apmaiņā pret Sīriju. ASV viceprezidents Džo Baidens jau ir paskaidrojis šo pozīciju arī vizītes laikā pašā Ukrainā, un ASV nostāja ir sekojoša – Ukrainai jāpaliek brīvai, ASV var sniegt apmācības un militāro ekipējumu, bet galvenais noteikums šajā gadījumā ir tāds, ka ukraiņiem vienreiz un par visām reizēm jātiek beidzot galā ar saviem oligarhiem (mums, latviešiem, labi zināma tēma, vai ne?), tos kārtīgi iegrožojot, kā tas šobrīd ir izdevies, piemēram, Polijai. Šoreiz Ukraina nedrīkst salaist visu dēlī kā agrākos mēģinājumos, kad cīņa ar korupciju faktiski noveda pie valsts kara ar citu valsti, Krieviju.

Runājot par Sīriju… ASV un arī Vācija šobrīd bruņo visefektīvākos cīnītājus pret „Daesh”, tas ir, kurdus (ASV piegādā arī bruņutransportierus, kuri ir izturīgi pret ceļu malās ieraktām mīnām). Taču kurdi nevar atbrīvot sunnītu apgabalus, jo tad uzreiz būtu etnisks konflikts, – viņi var tikai atsist „Daesh” no pilsētā, ko viņi arī veiksmīgi dara. ASV specvienība nupat ir operācijās kopā ar kurdiem atbrīvojuši karagūstekņus, diemžēl viens amerikāņu karavīrs procesā gājis bojā.

Problēma Sīrijā ir daudzās karojošajās grupās, kuras bieži nav draudzīgas arī viena otrai, un šeit traucē arī tas, ka Krievija atbalsta konkrēti Asadu. Bet ar „Daesh” Krievijai būtībā pat šur tur sakrīt intereses, ir fiksēti vairāki gadījumi, kad Krievijas aviācijas sabumbotajos ciematos pēc tam ieiet „Daesh”. Kā auksta duša visām NATO valstīm, kuras bija gatavas iet pret „Daesh” kopā ar Krieviju, bija arī nesenais notikums Turcijas gaisa telpā. Krievija būtībā pārbaudīja Turcijas spējas aizsargāt savas debesis, meklējot vājās vietas (līdzīgi kā pie mūsu vai Kanādas robežām, un pat ASV), – un Turcija divas reizes brīdināja, ka trešajā reizē atklās uguni. Beigās tā arī notika, un citādi jau nemaz nevarēja, jo pretējā gadījumā Krievija iegūtu militāri psiholoģisko pārsvaru un Turcijas aizsardzības spēja tiešām būtu mazināta. Bet tagad Krievija „šokā” – kā viņi kaut ko tādu uzdrošinājās, vai tas var būt! Bet brīdinājums, turklāt izteikts trešo reizi, ir tomēr jāņem vērā…

Tāpat, neskatoties uz nosacīto sadarbību Sīrijā, sankcijas pret Krieviju netiek atceltas. Gluži otrādi, Eiropas Savienība un ASV šīs sankcijas pagarinās vēl par sešiem mēnešiem, turklāt iespējamas arī jaunas. ASV ir arī ļoti labi informēta par situāciju Eiropā un kopsolī ar to iet uz Krievijas ietekmes mazināšanu, jo neviena pasaules valsts nevar būt īsti droša pēc Krievijas radītā precedenta, cita starpā pārkāpjot arī pašas 1994. gadā parakstīto Budapeštas memorandu, kurā garantēja Ukrainas neatkarību un teritoriālo nedalāmību.

Protams, ir skaidrs, ka viens no būtiskākajiem Krievijas ietekmes mazināšanas faktoriem ir enerģētiskā neatkarība no tās. Šobrīd gāzes un naftas cenas turpina kristies, un visi cīnās par nišas nezaudēšanu. ASV ir gatava arvien vairāk pārdot sašķidrināto gāzi, un tas mazina cenas visā pasaulē, rezultātā gūst labumu arī Eiropa. Baltijas reģionā Krievijas monopolu lauž Klaipēda. Cerams, ka arī mēs te Latvijā drīz tiksim galā ar „Gazprom” monopolu, ko apliecina arī šīs nedēļas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde Saeimā, kura apstiprināja jau 2. lasījumam nemainītu likumprojektu par „Latvijas Gāzes” sadalīšanu līdz 2017. gada nogalei.

Sarunu gaitā Ārlietu ministrijā izteicām aicinājumu, lai no ASV tiek atsūtīts eksperts uz mūsu „Stratcom” (NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru). Taču šajā jautājumā sarunbiedri vēl apliecināja, ka iepriekš jāizvēlas – vai ekspertam labāk būtu nākt no Ārlietu ministrijas vai Pentagona. Bet jebkurā gadījumā tas būtu milzu ieguvums mums kaut vai tīri stratēģiski, izmantojot ASV milzīgās zināšanas. Piemēram, LATO organizētā gadskārtējā „Rīgas konference” (ārpolitikas un drošības forums) jau nostiprinājusies kā reģionā svarīgākā drošības konference, kas arvien vairāk piesaista ekspertu un valstu vadītāju interesi. Kas attiecas uz robežu stiprināšanu, te acīmredzot notiks darbu sadale starp ASV un ES, kad pirmā sūtīs savus ekspertus, bet otrā palīdzēs mums ar ekipējumu, jo ASV un ES tehnoloģijas nav savietojamas.

Amerikai nemitīgi ir jāuztur attiecības ar plus mīnus 200 pasaules valstīm, un tāpēc ļoti patīkami, ka šobrīd turklāt vēl tik saspringtajā laikā mums bija iespēja tikties ar visām šīm augstā līmeņa amatpersonām. Protams, esam NATO un ES dalībvalsts, tomēr ar to vien nepietiek. Droši vien par šo pretīmnākšanu vismaz daļēji jāpateicas tam, ka esam, tā teikt, frontes priekšējā līnijā attiecībā uz Krieviju. Ko vien Putins nav darījis, lai sakaitinātu un aizvainotu pasaules lielāko ekonomisko un militāro varu… Tas nav pareizais ceļš uz lielvaras statusu, bet Putina vislielākā neveiksme.

Sava tiesa panākumu jāpieraksta arī mūsu Ārpolitikas komisijas vadītājam Ojāram Ērikam Kalniņam, kurš agrāk ilgi darbojās Vašingtonā kā Latvijas vēstnieks un kuru daudzi no tā laika atceras ar pozitīvām emocijām.

Kopumā visa vizīte bija gara un ļoti nogurdinoša, un pašam man visgrūtāk nācās pierast laikam gan pie laika zonu maiņas, abos virzienos ceļā tiekot galā ar šo deviņu stundu atšķirību, pēc kā jūtos diezgan salauzts. Taču viens ir droši – sarunu rezultāti un gūtie iespaidi liecina, ka tas bija vairāk nekā tā vērts!