Pārdomas pēc vizītes Baltkrievijā

Kā jau pēdējās dažās dienās ar īsām „depešām” te paudu, viesojos Baltkrievijā – kā nule notikušo prezidenta vēlēšanu novērotājs. Vispār gandrīz uzrakstīju „Lukašenko vēlēšanu”, un tas jau arī nebūtu melots, jo saukt šīs vēlēšanas par demokrātiskām nav viegli. Arī pārējie divi kandidāti-vīrieši (Sergejs Gaidukevičs, Nikolajs Ulahovičs) bija pilnīgi bezcerīgi. Vienīgi ceturtā kandidāte, Tatjana Korotkeviča, šķita daudzsološa, tomēr ar to vien Baltkrievijā nepietiek.

Runājot par demokrātiju – zināmā mērā šokēja arī fakts, ka it kā taču dzīvojam jau 21. gadsimtā, kad valstis ar lepnumu sauc sevi par demokrātijām vai vismaz uz to tik tiešām tiecas, bet pa to laiku Baltkrievijā – Ļeņina pieminekļi, Ļeņina ielas… Kas tad tā par demokrātiju, kura glorificē demokrātijas sagrāvēju?

Valdības ēkas arī tur ir vienkārši milzīgas, štats nesamērīgi uzpūsts. Vesela ierēdņu armija, kas nez ko tur vispār dara, un tad jau laikam nav jābrīnās, ka vienas maizes ceptuves modernizācijai vajadzīgi veseli 5 gadi. Izskatās, ka Baltkrievijai būs jāiet cauri tam, kam Latvija jau tikusi pāri, un Baltkrievijai tas būs vēl smagāk.

Tas viss uztur pamatīgu spriedzi starp valsts un privāto sektoru, kas vienkārši traucē attīstīties uzņēmējdarbībai. Uzklausījām stāstus no dzīves. Piemēram, atbrauc dānis un nopērk vairākus tūkstošus cūku – bet nekāds darbs nesanāk, vietējie strādnieki dzerstās un neko negrib darīt. Dānis atlaiž vienus, atlaiž otrus, pēc tam vairākkārtīgi palielina algu, un beidzot darbiniekiem sāk pielekt, ka nedzerot var dabūt lielāku algu un dzīvot labāk. Un tagad ir beidzot labs bizness, bet valsts sektors tikai noskatās un plāta rokas, taču mācīties negrib. Vai vēl – ķīnieši dabūjuši zemes gabalu (nezinu, pirkuši vai nomājuši), situācija atkal tā pati. Atlaiž visus baltkrievus, paņem vietā savus tautiešus – un atkal 10 ķīnieši tiek ar visu galā labāk nekā apkārt visi baltkrievi. Cik ilgi tā var turpināties?

Gribas arī jautāt – vai baltkrievi ir zaudējuši savu valodu? Minskā visi runā tikai krieviski. Iegāju universālveikalā, un tur tāda sajūta, ka esmu iekāpis laika mašīnā un atgriezies Padomju Latvijā. Visur dzird tikai krievu valodu, un uzrakstos tas pats. Staļins pagājušā gadsimta 30-ajos gados iznīcināja Baltkrievijas inteliģenci, laikam šīs ir sekas.  Bail iedomāties, kas būtu noticis ar mums, ja Latvija nebūtu bijusi neatkarīga.

Toties, lidojot lidmašīnā uz turieni, atkal paradokss – pasažieri caur skaļruni tika uzrunāti baltkrievu valodā. Arī ciematā, kur bijām vienā iecirknī, uzstājās tautas dziesmu ansamblis baltkrievu valodā un arī uzrunāja klātesošos tāpat. Bet skolās to māca kā atsevišķu priekšmetu, un visa literatūra ir krieviski.

Galu galā, tajos pašos 30-ajos tos latviešus, kas palika Krievijā, arī pakāpeniski iznīdēja (piemēram, aizgāja bojā latviešu „kolonija” Vitebskā – visi iznīdēti vai asimilēti; arī pats sēžu šobrīd pie datora un rakstu šīs pārdomas būtībā tikai tāpēc, ka savulaik, 1918. gadā mani senči ģimenes sapulcē nolēma no Vitebskas atgriezties dzimtenē). Tas liek vēl padomāt, cik pareizi tomēr rīkojāmies, pēc neatkarības atgūšanas iestājoties ES un NATO, un dīvaini, ka daudzi to šodien neapzinās, tikai puse iedzīvotāju ir par ES.

Bija ļoti skumji pastaigāties pa Bebru pilsētu (Bobruisku), kur ir godināti 2. Pasaules kara karavīri, kas atbrīvoja Minsku no vācu armijas, bet tikai neliels piemineklis ar dažiem vārdiem uz plāksnes par represētajiem, ne skaita, ne gada – neatceras savu vēsturi; tā nevar veidot valsti.

Lai atsvērtu Krievijas spiedienu pēc tās uzbrukuma Ukrainai, Lukašenko cenšas tuvināties ES, tāpēc atbrīvoti politiskie ieslodzītie (cerams, pēc šīm vēlēšanām netiks atkal apcietināti). Un šogad ir braukušas vizītēs augstas citu valstu amatpersonas – Ķīnas premjerministrs Li Kecjans, Indijas prezidents Pranabs Mukhārdžī. Bet vai ar to pietiek, ņemot vērā, cik tālu atpalikusi ir Baltkrievija un to, ka tik un tā bija vēl jāfalsificē daļa vēlēšanu rezultātu, lai vadonis izskatītos drusku labāks… Kā tādā veidā var tuvoties ES?

Bet tomēr apsveicami, ka ES atcēla sankcijas, kuras skāra Baltkrieviju, jo tauta to ir pelnījusi. Un ceru, ka vairs netiks likti šķēršļi konstruktīvas opozīcijas izaugsmei, kuru līdzšinējais režīms pamatīgi novājinājis un sadrumstalojis. Apsveicu no visas sirds Baltkrieviju arī par to, ka Nobela prēmiju literatūrā saņēma baltkrieviete Svetlana Aleksijeviča. Pirmajā dienā valsts TV šo faktu pieminēja pavisam niecīgi, bet sociālajos medijos ziņa gan aizgāja uz urrā. Taču tagad tomēr Lukašenko ir ko sapratis, un arī sabiedriski mediji sāk pievērst lielāku uzmanību.