Uldim Ģērmanim 100
Godinot Ulda Ģērmaņa 100 gadu piemiņas jubileju, esmu izvēlējies kādu senu paša uzņemtu kadru, kur Uldis ir noķerts neformālā atmosfērā – mājas viesībās pie Bruno Kalniņa 1983. gadā, svinot Bruno dzimšanas dienu (84 gadi). Pa kreisi kadrā redzama trimdas publicista un būvinženiera Jāņa Rituma pirmā sieva Mirdza, bet pa labi publicists Vilnis Zaļkalns (1947-2002). Ieskata pilnībai pievienoju arī paša jubilāra foto no šīm svinībām – lūk, otrajā kadrā Bruno Kalniņš (1899-1990).
Manuprāt, Ulda Ģērmaņa lielākais ieguldījums mūsu valsts un tautas labā ir grāmata “Latviešu tautas piedzīvojumi”, kura pirmoreiz dienasgaismu ieraudzīja 1959. gada publikācijā (izd. Daugava). Tā kalpoja kā stūrakmens mums, trimdā augošajiem latviešu jauniešiem. Atšķirībā no citiem, kas savos rakstos turpināja kultivēt mītu par latviešu “700 gadus ilgušo verdzību”, Ģērmanis visu pateica, kā ir – ka Livonijas laikā latviešu tauta izveidojās, ciltis saliedējās un nekādas 700 gadu verdzības nebija, galu galā, ieroči bija atņemti tikai 16. gadsimtā…
Viņa vēstījums mums trimdā deva lielu pārliecību, cēla pašapziņu. Beigu beigās, iekļaušana Svētās Romas impērijā nošķīra mūs no briesmām nokļūt tur, kur šodien ir Baltkrievija. Un, protams, mēs viņa grāmatu konspiratīvos apstākļos vedām uz Latviju, arī autors pēc 1991. gada pats brauca un lasīja lekcijas. Taču grāmata kalpo ne tikai latviešiem – 2007. gadā tā ar nosaukumu “The Latvian Saga” tika izdota arī angļu valodā (izd. Atēna) un kļuva ļoti populāra, jo smagus vēstures notikumus paskaidroja vienkāršā, cilvēkam parastajam saprotamā valodā.
Nevaru neatzīmēt arī Ulda Ģērmaņa “alter ego” – dr. Olafu Jaņsonu! Ar šādu vārdu viņš publicējās “Brīvībā”, pētot padomju Latvijas rakstus un literatūru un to analīzē pielietojot visbriesmīgāko ieroci, kāds iespējams pret diktatūrām – humoru. Diktatūras nespēj paciest, kad par tām vienkārši pazobojas. Kad vien lasīju “Brīvību”, vienmēr sāku tieši ar Jaņsona piezīmēm.
Ar visu šo tā pavisam droši vēlos teikt, ka Uldim Ģērmanim bija liels iespaids uz augošo latviešu paaudzi visās jūras pusēs. Un noteikti ir vēl tagad!
PALDIES, ULDI!
Paldies, cien. Ati, par šo rakstu un bildēm. Žēl, ka nebijāt uz konferenci Kara muzejā. Tā kā Ulža personisku pazinēju diemžēl kļūst aizvien mazāk, Jūsu atmiņām tagad ir īpaši liela nozīme. Bruno Kalniņš un Uldis Ģērmanis – varbūt varētu par šo tēmu Jums lūgt mazliet vairāk.
Liels paldies! Uldis Ģērmanis ir viens no maniem vismīļākajiem autoriem. Latviešu tautas piedzīvojumus pārlasu ik pa laikam, klasika. Liels paldies!